8. janvārī Liepājas teātrī skatītāji vērtēs pirmizrādi Laternu stunda, kas tapusi pēc spoža mūsdienu Lielbritānijas dramaturga, savdabīga melnā humora meistara Mārtina Makdonas lugas Konnemāras galvaskauss.
Mārtins Makdona ir dramaturgs, kuru gan godalgo, gan arī iestudē daudz un bieži, tostarp arī Latvijā - Līnenas skaistumkaraliene Dailes teātrī, Spilvencilvēks Dailes un Valmieras teātrī, Klibais no Inišmānas Dailes un Rīgas Krievu teātrī, Vientuļie rietumi (Izrāde, kas nav par latviešiem) JRT. M. Makdonas lugas ir diezgan grūti klasificējamas atbilstoši žanru kanoniem, taču tajās ir savdabīga "melnā maģija" – psiholoģiski trilleri ar nežēlīgu melno humoru. Ja par Vientuļajiem rietumiem JRT reiz teica – «nebaidieties, tas nav par latviešiem», tad režisors Rolands Augustīns Liepājas teātrī met izaicinājumu tieši sejā. Luga ir lokalizēta tik šauri, cik vien tas iespējams – darbība norisinās Liepājas apkaimē, izrādes varoņi runā par Fonteina klubu, Grobiņu, par kori, kurā jādzied par circenīšiem un ratos iejūgtiem runčiem. Lugas nosaukums aizgūts no Raimonda Paula savulaik populārās dziesmas Laternu stundā. Izrādē skanēs mūzika Laimas Vaikules izpildījumā.
Lugas galvenais varonis ir Miks Zariņš, kura profesija ir diezgan savdabīga – viņš rok ārā kaulus no vecām kapavietām, sagatavojot vietu jauniem apbedījumiem. Un pienāk diena, kad viņam jāizrok jau septiņus gadus kā apbedītā paša sieva. Turklāt viņa aizgājusi bojā autoavārijā, kad pie stūres bija piedzēries Miks. Ļaužu baumas sievas nāvi pušķo vēl aizdomīgāku. Kapa vēsture pārtop reālā kapeņu stāstiņā. Mūsdienu literatūrā iecienītā vienas ģimenes paaudžu tēma risināta kā vecāsmātes un divu mazdēlu ne pārāk maigas attiecības, kurās izgaismojas arī citu, klāt neesošo personu raksturi. Lugas autors ir plaši pazīstams kino pasaulē, un varbūt tāpēc iestudējums izsauc asociāciju ar filmu. Kino ilūziju pastiprina arī scenogrāfija – latviešiem tik pazīstamā kapsētas aina ar kopiņām, pieminekļiem un tālumā spīdošajām pilsētas ugunīm ir līdz šermuļiem reāla. Tekstiņi izrādē lēkā melni un asi kā sarūsējušas atsperes vecā matracī, daudz nerēķinoties ar skatītāju iespējamajām dvēseles traumām. Lugas fināls ir negaidīts, jo režisors piedāvā savu, no autora atšķirīgu versiju.
Izrāde noteikti izsauks sašutumu tajā publikas daļā, kam kapi ir svēta vieta, kur neklājas lamāties un smieties, kur nu vēl publiski kaulus cilāt. Tas nav kā filozofiski noskaņotais Hamlets apdzejo nabaga Joriku, tas pat nav bezkaislīgs izmeklētāju vai arheologu skatiens uz kauliem. Tā ir lietišķa darbavieta, kurā vecs vīrs risina paaudžu konfliktus ar savu palīgu - kretīnisku tīni, kuru klausoties vienlaikus jāsmejas un jāšausminās. Psihoanalīzes cienītājiem te pavērsies plašs lauks simbolu, arhetipu, Superego un Id konfliktu meklējumiem. Melnā humora ēra ir klāt. Drūmi kļūst, smejoties pie izraktas bedres.