Mazbērni Šekspīra lugu sižetus zina ne sliktāk kā pasakas - pasmejas teātra zinātniece Guna Zeltiņa. Tagad, kad viņas klusajā, gaišajā dzīvoklītī visi par bargu naudu pirktie folianti rāmi guļ savos plauktos, atliek tikai iztēloties, kādu mērķtiecības varoņdarbu Guna Zeltiņa ir paveikusi un kādas "šekspīriskas kaislības" glabā grāmatas stilizētie, akadēmiski līdzsvarotie vāki. Teātra zinātniece ir uzrakstījusi vairāk nekā 600 lappušu biezu novatorisku pētījumu, neliedzot sevi arī ģimenei - mazbērnu auklēšanai un pēdējos desmit gadus arī mammas kopšanai pēc infarkta. Tieši tāpēc viņa nolēmusi rīkot divas grāmatas atvēršanas. Pirmo - lai galvenokārt pateiktos savai ģimenei un draugiem, kas to ir izturējuši, tā arī nekļūdami uz Šekspīru pa īstam greizsirdīgi. Par Šekspīra pētījumam sapirktajām grāmatām viņa būtu varējusi iegādāties mazu mašīnīti, ar kuru "ripināties no Rīgas uz Siguldu un atpakaļ", Guna Zeltiņa paironizē.
"Mans virsuzdevums, rakstot šo grāmatu, bija parādīt, ka Šekspīrs nav tikai nežēlīgais vēstures teātris, tās nav arī tikai smalkās, galantās komēdijas, kurās mēs šos kalambūrus bieži vien vairs nesaprotam, jo nezinām kontekstu. Tās nav tikai vārdu spēles. Šekspīrs ir pati dzīve."
Grāmatas atvēršanā teici, ka tā paņēmusi gandrīz 20 gadu tavas dzīves, tiesa, ar pārtraukumiem. Šekspīrs tiešām to ir pelnījis?
Protams, ir pelnījis. Lai kā šo grāmatu novērtētu, laiks, ko esmu pavadījusi, pētot Šekspīru, un tas, ko esmu uzzinājusi, man paliks un neviens man to neatņems. Valentīna Freimane savulaik nosmējās, kad es stāstīju - kāds pētnieks bija veltījis 25 gadus, lai izpētītu Šekspīra un Sauthemptonas grāfa attiecības - vai viņš bijis skaistais jauneklis, kam ir veltīti Šekspīra soneti. Ir pieņēmums, ka Šekspīrs kādu laiku ir strādājis pie viņa par privātsekretāru, un, iespējams, grāfa nams bija tas, kurā viņš tuvāk iepazina gan aristokrātus, gan mākslu. Ir daudz versiju, ka, tieši pateicoties savai tuvajai saskarsmei ar augstmaņiem, viņš varēja uzrakstīt savus darbus. Gribu uzsvērt, ka es neesmu šekspiroloģe. Mums Latvijā vispār šekspiroloģijas tradicionālā nozīmē gandrīz nav. Tiek lasīti īpaši kursi par Šekspīru, augstskolu pasniedzēji piedalās konferencēs, publicē atsevišķus rakstus, bet pētnieku, kas nodarbotos tikai ar Šekspīru, nav. Ceru, ka manis aizsākto izpēti turpinās kāds angļu filologs, jo man samērā nelielā biogrāfiskā daļa paņēma ārkārtīgi daudz laika - ir neskaitāmas grāmatas par šo tēmu svešvalodās, kas bija jāizstudē. Protams, es nenodarbojos tikai ar Šekspīra pētniecību vien. Tapa arī grāmata Latvijas teātris. 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija (2007) manā vadībā, pēc tam Lilijai Dzenei bija ideja, ka nepieciešama latviešu teātra vēsture vienos vākos, un tapa izdevums Latviešu teātris no pirmsākumiem līdz mūsdienām, tad grāmata - Teātris Siguldā. Man bija Šekspīrs jānoliek malā. Tas bija kā tajā dziesmiņā ar Māra Čaklā tekstu, kurā beigtu ģenerāli aprok zemē, bet dzīvu kaķēnu baro ar siltu pienu. Šis bija tas dzīvais Siguldas kaķēns. Es domāju - man taču ir par savējiem jāuzraksta, jo, piemēram, arī Juris Strenga ir no Siguldas puses. Un mēs ar savu literatūras skolotāju izveidojām šo grāmatiņu. Šajā laikā paralēli tapa arī grāmata Teātris Latvijā angliski, izdevniecībā Cambridge Scholars Publishing tika publicēts manis sastādītais starptautiskās konferences krājums Teksts mūsdienu teātrī: Baltija pasaules pieredzes kontekstā.
Kā bija iespējams tik ilgstoši strādāt pie grāmatas par Šekspīru?
Es šo darbu varēju pabeigt tikai tāpēc, ka institūts (Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts) to bija iekļāvis programmā Nacionālā identitāte, jo katras nacionālās kultūras kapacitāti lielā mērā nosaka tas, kā tā spēj interpretēt pasaules klasiku. Šekspīrs tam ir lielisks pierādījums. Jo, piemēram, fakts, ka Eduardam Smiļģim ir 21 Šekspīra iestudējums, ir unikāls visā Baltijā. Manu darbu pie šī pētījuma ļoti stimulēja arī Aleksejs Bartoševičs (krievu zinātnieks, viens no pasaules vadošajiem šekspirologiem - red.). Viņš ir mūsu teātra zinātnieku - Normunda Naumaņa, Edītes Tišheizeres, Ligitas Bērziņas un citu - pasniedzējs, bet man viņš ir skolotājs šī vārda visplašākajā nozīmē. Viņš man uzdāvināja savu grāmatu Šekspīrs. Anglija. XX gadsimts ar ierakstu: "Manai māsai Šekspīrā". Es pilnīgi apstulbu, jo tas bija tik pārsteidzoši, tik pagodinoši. Domāju - nu kāda es viņam māsa?! Viņš - Pasaules Šekspīra biedrības prezidents, divu augstskolu profesors, bet es tikai sāku ieiet Šekspīrā. Taču, gadiem ritot, es sapratu šāda veltījuma dziļāko būtību. Jo tiešām - mēs, kas pētām Šekspīru, savā veidā esam brāļi un māsas. Viņš allaž apvaicājās, kā man veicas ar grāmatu, un tas mani ļoti stimulēja. Ko tad es teikšu, ka manai mammai ir infarkts un reizē insults, kā tas notika pirms 10 gadiem? Vai taisnošos, ka man jāpalīdz audzināt mazbērnus? Tas palīdzēja saņemties, un tā es savu darbu turpināju. Man laimējās, ka beidzot zinātnes darbiniekiem bija arī pieklājīgs atalgojums un es varēju ceļot. Varēju braukt uz Londonu, uz Šekspīra festivālu Kanādā, kas man bija sens sapnis, jo tur, Ontārio štatā, ir maza pilsētiņa Stretforda. Tāda pati kā Stretforda pie Eivonas Anglijā, tāda pati upe. Un tur ir Šekspīram veltīts dārzs, kurā ir sastādītas puķes un augi, kas ir minēti viņa lugās. Brīnišķīgs festivāla centrs ar vairākiem teātriem! Visiem pilsētiņas iedzīvotājiem ir tāds lepnums, ka viņiem ir šāds Šekspīra centrs. Pat taksometra šoferis, pievedot mani pie teātra, atvēra durvis un lepni teica: "Lūk, kur tas ir!"
Man ir draudzene - ungāru šekspiroloģe Adrienne Dārveja-Naģa. Viņa pēta tikai Hamletu un jau publicējusi kādas piecas grāmatas tikai par to. Adrienne saka - tur ir visas pasaules problēmas, visas dramaturģijas problēmas, attiecības ar Visumu, nāvi, mīlestību, mākslu. Tur ir visi sabiedrības slāņi, visi cilvēces tipi un raksturi. Mums bija doma veidot ar viņu, Bartoševiču un vēl dažiem pētniekiem starptautisku projektu - publikāciju vai konferenci tieši par to, kā Hamlets transformējas šodienā. Man Aleksejs Bartoševičs rakstīja, ka viņam tikko ir iznākusi jaunākā grāmata Kam ir uzrakstīts Hamlets?. Ar nepacietību gaidu to no Maskavas. Protams, Šekspīram ir arī lugas, kuras ir pelnīti aizmirstas. Lasīju, piemēram, angliski lugu Divi dižciltīgi radinieki no viena gala un - no otra. Nu nav... Lai arī tur ir daudzas tēmas, kas tiek variētas citās lugās. Grāmatā es nenodevos tik daudz tekstu pētniecībai, cik Šekspīra daiļrades interpretācijām. Tekstu pētniecība prasītu vēl 20 gadu. Es nebiju gatava iemācīties vēl seno angļu valodu, lai varētu tos pētīt, - nevēlējos šo laiku atņemt saviem mazbērniem un mammai. Interesanti, ka patlaban aktuālas ir arī tā dēvētās autentiskās prakses, kas mēģina atjaunot Šekspīra laika izrunu, ietērpt aktierus Elizabetes laika kostīmos utt., taču bieži vien tas vairs nav dzīvs teātris. Turklāt viņa lugās ir arī ļoti daudz asociāciju, kuras mēs vairs nesaprotam, jo tās ir radušās sava laika notikumu kontekstā. Intriģējoši ir tas, ka joprojām atrodas it kā autentiski Šekspīra portreti.
Uz grāmatas vāka ir skats no Dailes teātra VI studijas diplomdarba izrādes Sapnis vasaras naktī (1977) ar jauniņo Anitu Grūbi un Andri Bērziņu. Vai tas ir konceptuāli? Vai uzskati to par pavērsiena punktu Šekspīra interpretācijā Latvijas teātrī, un vai tiešām šajā izrādē var saskatīt Pītera Bruka ietekmi?
Šī fotogrāfija uz vāka ir tādēļ, ka Dailes teātrī Šekspīra iestudējumi ir bijuši visvairāk tīri kvantitatīvi. Un kvalitatīvi — tas ir Smiļģa teātris. Šī izrāde pēc formas varbūt nebija smiļģiska, bija liels askētisms — tikai triko, trapeces, — bet savā garā izrāde bija smiļģiska. Jo Smiļģis jau arī bija mūsu ievērojamākais novators. Ja kādu teātri Latvijā var dēvēt par Šekspīra teātri, tad tas ir Dailes teātris. Es ceru, ka tur vēl taps aizraujoši iestudējumi. Šī izrāde man ir ļoti mīļa, jo tā ir mana jaunība. Tā bija tāda eksplozija, tāds enerģijas lādiņš! Likās, ka tas būs absolūts pavērsiens Latvijas teātrī. Diemžēl, neviens tā īsti neturpināja šo līniju... Es domāju, ka Andrim Bērziņam tā bija viena no vislabākajām lomām.
Kuru no pašām jaunākajām interpretācijām tu izceltu kā tādu, kas atklāj Šekspīra dzīvo garu, nevis burtu?
Laikam Vladislava Nastavševa Makbets (Valmieras Drāmas teātrī - red.) mani skāra visdziļāk. Daži oriģināli risinājumi bija arī Viestura Meikšāna Ričardā III Dailes teātrī. Manuprāt, nepietiekami tika novērtēta arī Dailes teātra izrāde Romeo un Džuljeta (režisors Dž. Dž. Džilindžers - red.). Redzēju, cik ļoti atsaucīgi izrādi uzņēma jaunieši. Aktierus izsauca piecas reizes! No mūsu teātra jaunākā perioda man ļoti patīk arī Gaļinas Poļiščukas Romeo un Džuljeta. Mīts (Liepājas teātrī, 2003) - tā noteikti ir viena no dzīvākajām versijām. Ļoti svētīgu darbu dara Anna Eižvertiņa, kura atklāj Šekspīru topošajiem aktieriem. Tā skola, ko viņa iedod, izejot cauri šim piesātinātajam tekstam, laikmetam, mūzikai un dejām, - tā viņiem būs ceļamaize visam mūžam. Spēcīgi ir Māras Ķimeles traktējumi savulaik Kabatā, tagad Jaunajā Rīgas teātrī. Ir daudz interesantu lietu. Man ir cerība, ka mūsu režisori pievērsīsies Šekspīram atkal un atkal. Un ka beidzot arī Alvis Hermanis sapratīs, ka visas sēnes šajā lauciņā nebūt nav nolasītas. Jo vai tad tiem režisoriem no visas pasaules, kas joprojām dodas Šekspīra mežā ar savu groziņu un sēņu nazīti rokās, nav nekā cita labāka, ko darīt? Un mēs redzam, ka tās sēnes joprojām ir.