Ilze Olingere. Nosaukt sevi par pagrīdniekiem
Šo izrādi mēs sev izvirzām par garīgu eksāmenu. Ar domu katru reizi [izrādē] no jauna izsvērt un apzināties, cik esam spējīgi just, — par jauno izrādi Piezīmes no pagrīdes saka režisore Ilze Olingere. Agrāk skatītāji režisori pazina kā Ilzi Rudzīti. Pagājušajā vasarā viņa apprecējās un kļuva par Olingeri.
Galvenajā lomā aktieris Ģirts Krūmiņš. Viņš spēlē četrdesmit gadu vecu izbijušu valsts departamenta ierēdni, kurš tagad "aktīvi nodevies gribas brīvības meklējumiem, klejojot starp sapņiem un īstenību, ideāliem un realitāti", vēsta izrādes anotācija.
Dostojevskis esot teicis, ka cilvēks ir nepateicīgs divkājains radījums, kuram doti visi pasaules labumi, bet viņš tik un tā izdomā sev ciešanas un rada haosu. Tomēr cilvēks ir brīnums, un nodarboties ar viņa pētniecību Dostojevskim gribējies visa mūža garumā, skaidri zinot, ka ne līdz kādam jēdzīgam rezultātam tik un tā nenonāks. Zem šiem vārdiem gatava parakstīties arī režisore Ilze Olingere un novēl to arī saviem skatītājiem.
Bijušais valsts ierēdnis, kārtīgs cilvēks pēkšņi kļūst par pagrīdnieku — ar ko jūs ieinteresēja šī tēma?
Viņš bijis ierēdnis, strādājis valsts departamentā, bet kārtīgs gan nav bijis. Ja viņš būtu tipisks ierēdnis, strādātu savā departamentā joprojām 40 gadu vecumā. Taču viņš izvēlas nestrādāt.
Jo vairāk strādājam ar tekstu, jo labāk saprotam, ka uzticēties katram Dostojevska vārdam nav vērts. Tas ir pat bīstami, jo viņš visu laiku mānās. Šim varonim autors nav devis pat vārdu. Jebkas, ko viņš saka, ir relatīvs.
Kāpēc īsti Ģirta Krūmiņa varonis aiziet pagrīdē?
Viens gan ir fakts, ka šai pagrīdei ir vismazākā saistība ar revolucionārismu, kaut gan... Jebkurš no mums — tikpat labi Ģirts Krūmiņš vai es, ikviens — sevi var nosaukt par pagrīdnieku.
Vai aiziešana pagrīdē šajā gadījumā domāta kā metafora drosmei un brīvībai nodzīvot savu dzīvi tā, kā gribas, nevis kā vajag?
Tieši tā! Tāpēc arī mūsu izrādes telpa, ko brīnišķīgi, ļoti skrupulozi un pārdomāti veido scenogrāfs Andris Freibergs, ir nosacīta laikā starp Pēterburgu XIX gadsimta sešdesmitajos gados un mūsdienām, jo tam patiesībā nav nekādas nozīmes. Jebkuram cilvēkam ir nepieciešamas pagrīdes stundas, dienas, gadi vai varbūt viss mūžs. Ieklausīšanās sevī, šaubas un mērīšana: kas es esmu? Kā man dzīvot? Tas visu laiku ir kā lēciens tukšumā.
Literatūras pētnieki un filozofi ir atzinuši, ka Piezīmes no pagrīdes ir visu turpmāko Dostojevska lielo darbu, romānu esence. Darbs ir ļoti personīgs. Tāpēc, es domāju, arī varonim nav vārda. Viņā ir ļoti daudz paša Dostojevska. Ģirts (lomas atveidotājs Ģirts Krūmiņš — A.B.-R.) to mēģina saklausīt un iznest caur sevi. Tikai tā tas var būt dzīvs un pa īstam. Izrādes pirmajā daļā Ģirts uz skatuves būs viens pats. Izrāde būs ļoti atvērta, atkārtošanās viens pret vienu divās izrādēs nebūs iespējama. Tas aktierim būs ļoti liels pārbaudījums. Otrajā daļā būs vakariņas ar bijušajiem skolasbiedriem — tajās ierodas mūsu varonis. Tikšanās ar jaunu meiteni vietā, kur viņš absolūti nav cerējis nokļūt, un tad nu viņš izdara to, ko izdara pats ar sevi. Viņš ļoti daudz ko dara nepareizi. Apzināti nepareizi, greizi. Tieksme sabojāt paša uzcelto — tā taču ir pazīstama mums katram.
Bērnišķīgi un vienlaikus ļoti eksistenciāli.
Sartrs un ne tikai viņš šo Dostojevska darbu nosaucis par pirmo eksistenciālisma paraugu literatūrā, īpaši pirmo daļu. No tā ietekmējies arī Nīče.
Pieminējāt lēcienu tukšumā jeb nezināmajā, kas ir svarīga tēma izrādē. Vai, izvēloties iestudēt Piezīmes no pagrīdes, domājāt arī par to, ka šī tēma aktuāla patlaban Latvijā? Nevajag nemaz plašu eksistenciālu mērogu. Pietiek ar pavisam konkrēto "es zaudēju darbu", un lēciens tukšumā vairs nav tikai tukša skaņa, aizdomāšanās tāpat vien...
Tas man ir svarīgi, bet apzināti, racionāli es nekad nedomāju tādā sociālpolitiskā aspektā. Mani interesē tas, kas notiek cilvēkā, bet, protams, izvēle realizēt uz skatuves to vai citu materiālu ir ciešā saistībā ar apkārt notiekošo. Nevaru par to nedomāt, nerunāt.
Vai ir svarīgi teātrī runāt par lielām tēmām vai varbūt tieši par mazām? Iepriecināt skatītāju, likt aizmirsties, jo grūti laiki.
Es esmu par jebkādu prieku dzīvē un savstarpējās attiecībās. Ģimenē, ar draugiem. Mums tā ārprātīgi pietrūkst. Mēs neatļaujamies. Bet...
Smieties, kariķēt un ironizēt var par visu ko. Vai dieniņ, stāstīt anekdotes — arī pavisam lētas, muļķīgas — un smieties līdz asarām! Bet ir jābūt patiesam. "Ņemsim kasi", "Būs aitas, būs cirpēji", "Dosim to, ko ēd", "Ir pieprasījums — ir piedāvājums" — man tas viss nav pieņemami. Tās ir slimības pazīmes. Skatos, Latvijas teātros arī tās parādās. Laiks ir sarežģīts, cilvēki ir neziņā par nākotni, satraukti. Tādēļ rodas vajadzība pēc kaut kā viegla, izklaidējoša. Es piekrītu, ka tā tas ir. Tomēr palieku pie uzskata, ka teātris ir garīga institūcija. To var darīt komēdijā, bet nedrīkst zaudēt sūtību. Skatītāji komentāros par izrādēm tagad bieži raksta, ka bijis garlaicīgi.
Par izrādēm vispār vai konkrēti?
Arī par manām. Kāpēc tad bija garlaicīgi? Varbūt tu atnāci uz izrādi, bet tev neko nevajadzēja. Ar to Jaunajā Rīgas teātrī atšķiras piektdienas skatītājs, kurš gatavojas izklaidēm vakarā. Ja izrāde ir gara, kā mēs smejamies, tas vīrs sēž un domā par aliņu ledusskapī, kur vēl aiziet, bet varbūt vairs nekur nepaspēs utt.
Jūs no skatuves jūtat to nemieru?
Protams. Cilvēks nav spējīgs pieslēgties, sekot izrādei, jo viņam pavisam citas domas galvā. Pēc tam viņš komentāros raksta, ka bijis garlaicīgi. Protams, režisora un aktieru uzdevums ir aizraut, ievilkt tēmā pragmatisko, brīžam cinisko skatītāju.
Tas droši vien ir jautājums par ievilkšanas estētiku. Kas aizgrābj mūsdienu cilvēku? Skandāls.
Skatītājam vienmēr vajadzīgs pārdzīvojums. Brīnums. Pēc tā viņš nāk uz teātri, bet...
Bet jūs negribat pārdoties tā vienkārši?
Es neprotu. Pat negribu mēģināt, man nesanāks. Tāpēc jūtos laimīga, ka varu strādāt tieši šajā mājā ar šiem aktieriem. Šeit, esmu pārliecināta, ar komerciju neviens nenodarbojas.
Tas jums ir svarīgi?
Citādi nebūtu jēgas strādāt šajā profesijā. Tad jau labāk braukt uz laukiem zemi art, bietes un kartupeļus stādīt.
Kā jūs domājat, vai cilvēki, kuri deg par savu lietu, ir labāk pasargāti no krīzes un grūtībām?
Ja tu izej uz ielas, brauc transportā, kaut ko lasi, dzirdi, tu nevari abstrahēties. Lozungs "māksla mākslai", un "mākslinieks savā cellē var radīt kaut ko ģeniālu, nerēķinoties ar ārējiem apstākļiem," — es neticu, ka tas ir iespējams. Tie ir meli. Ja es domāju par to, kas patlaban notiek Latvijā...
Sakniebāt lūpas.
Es domāju, mums jābūt ļoti modriem. Ārkārtīgi uzmanīgiem. Domāju, esam iekļuvuši ļoti bīstamā situācijā kā valsts, kā tauta. Es varu pievienoties domai, kas izskan presē, ka īstā krīze vēl tikai priekšā. Jābūt stipriem. To stiprumu var iegūt, tikai nodarbojoties ar garīgiem jautājumiem.
Varbūt tieši labi: tagad būs vieglāk neizšķīst lielveikalu atlaidēs, restorānos un ceļojumos. Brutālā veidā — tomēr cilvēki, iespējams, tagad spiesti "nokāpt pagrīdē", tas ir, iedziļināties sevī.
Labi, bet mani šausmīgi uztrauc, ka esam ļāvuši noziedzīgi izsaimniekot savu valsti. Skumjākais, ka to visu vajadzēs vākt kopā mūsu bērniem.
Cilvēks pierod pie ērtībām. Nevar vairs bez tādām kurpēm un tādas mašīnas. Nevar kā ķīniešu strādnieks ēst makaronus trīsreiz dienā un strādāt astoņas stundas rūpnīcā.
Pati arī nevarat to iedomāties? Varbūt, strādājot ar Dostojevski, stress par materiālo mazinās?
Kā tad! Dostojevskis taču ir nenormāls kārdinātājs! Pats bijis spēlmanis.
Naudu tērēt viņš mācējis, vai ne?
Viņš jau vienlīdz šausta mūs un sevi. Parāda abas medaļas puses. Es jau arī tērēju vairāk, nekā varētu atļauties.
Un droši vien griežat zobus pa to.
Nu, protams, un šaustu sevi. Kāpēc nosēžu teātrī par ilgu, nokavēju pēdējo transportu, un mājās jābrauc ar taksi. Kāpēc nopirku nevis lētāko sieriņu, bet to, ko gribējās. Gribas to un to, un to... Tur jau ir tas trakums — tā cilpošana starp kārdinājumiem un lielo lietu svēršanu, mērīšanu.
Viss vienā katliņā!
Neizbēgami.
Tas jau varbūt ir tieši labi. Tik cilvēcīgi.
Katram cilvēkam ir savi ideāli. Sava kristāla pils — neiespējama, utopiska, bet iztēlē tā ir.
***
Režisore Ilze Olingere (Rudzīte)
1993. gadā beigusi J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Daugavpils teātra aktieru kursu. Studējusi Maskavā, 2005. gadā beigusi Maskavas Dailes teātra Skolasstudijas režijas meistarklasi Kama Ginkas vadībā.
Iestudējusi izrādes Latvijas teātros: Cēlgāzes, Puspietura Jaunajā Rīgas teātrī; Mollija Svīnija Nacionālajā teātrī; Lupatu Anna Liepājas teātrī; opera bērniem Amāls un nakts viesi Latvijas Nacionālajā operā u.c.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.