Tēls, kas ir viens no spilgtākajiem un paliek atmiņā arī pēc Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādes Mīlēt beigām, ir projekcija uz melnā priekškara – sešstāvu blokmāja ar logiem, kas pamazām pārvēršas 54 televizoru ekrānos. Sākumā, kad darbība notiek 60. gadu otrajā pusē, – melnbaltos, vēlāk – krāsu. Priekškaram paceļoties, atsedzas scenogrāfa Nikolaja Simonova divstāvu konstrukcija, kuras pirmajā stāvā ir divi dzīvokļi, otrajā – klavierspēles mācību klase un tās priekštelpa. Uzkrītoši ir zemie griesti, kas tiešā nozīmē atbilst Hruščova laika celtniecības tendencēm, bet pārnestā – ļauj uztvert personību nospiedošo atmosfēru padomju sabiedrībā. Savukārt tērpi, kuru autors ir pazīstamais mākslinieks un modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs, raksturo gan laikmetu, gan varoņu sociālo stāvokli.
Meita prasa mātei rubli
Režisore Alla Sigalova, iestudējot izrādi Mīlēt pēc Viktorijas Tokarevas lugas Lai tā ir motīviem, par konkrēto laikmetu interesējas lielākoties ilustratīvā nozīmē – ar mūziku, kas skan jau foajē, ar tvistu, ar partijas līderu uzrunām TV ekrānā Vecgada vakarā. Toties svītroti dialogi, kuros laikmeta nianses atklātas ar bērna muti. Režisore atsakās no divām mazgadīgām varonēm, līdz ar to skatītājam izpaliek, piemēram, amizantā divu māsu saruna par varoni robežsargu Fjodoru Fjodoroviču Ozmitelu, kuram turpmāk skolā būs jālīdzinās, tikai 10 gadu vecā meitenīte nezina, kā to dara. Tāpat izrādē nav ainas, kurā Larisas septiņus gadus vecā meita prasa mātei rubli, jo viņas skolotājai būs solidaritātes diena. Izrādās – 8. marts. Tādējādi izrādē neieskanas tēma, kas acīmredzot darba sarakstīšanas laikā bijusi būtiska, kaut vai pasakot starp rindām – par padomju ideoloģijas nesaprotamību bērniem, kuri pasauli uztver daudz dabiskāk par pieaugušajiem.
Vēl viena tēma, kas tolaik bijusi svarīga Viktorijai Tokarevai, ir cilvēku slēptā, bet nenoslēpjamā tiekšanās pēc tā, kas ir aiz robežām, īpaši Amerikā. Galvenā varoņa Ignatija dēls Ņikita šuj džinsus un tos pārdod, savukārt sieva Zoja gatavo ēdienu bez sāls, jo izlasījusi, ka to iesaka kāds amerikāņu zinātnieks. Taču šajā dialogā ieskanas vēl kāda padomju cilvēkam būtiska stīga – kad Ignatijs protestē, ka ēdienu bez sāls nevar ieēst, sieva atbild – cilvēks nav suns, pie visa pierod. Tā lielā mērā ir gan 60., gan vēl jo vairāk 70. gadu padomju cilvēku klusās samierināšanās devīze, rēķinoties, ka nekas būtisks dzīvē tāpat nemainīsies.
Sakairinātu nervu auglis
Lugas un izrādes būtiskākais vēstījums ir cits – par mīlestību, kas atnāk un dedzina visu savā ceļā, un par cilvēku, kas šādām jūtām nespēj atsaukties. Mīlestības trijstūri veido jauna meitene Larisa, kora partitūru lasīšanas pasniedzējs un viņa sieva. Šīs situācijas iniciatore ir tieši jauniete, un stundu garais pirmais cēliens paiet, kamēr viņa saņemas pateikt Ignatijam, ka mīl viņu. Faktiski viss pirmais cēliens aizrit kā ekspozīcija, un, godīgi sakot, Allas Sigalovas iestudējuma rāmais ritējums dažu skatītāju iemidzināja vārda tiešā nozīmē. Savukārt otrajā cēlienā sakoncentrēta emocionāli spriega izskaidrošanās aina, skats slimnīcā un Larisas un viņas draudzenes Kiras tikšanās pēc desmit gadiem. Taču arī tik saspringtā notikumu virknē brīžiem šķiet, ka iespējas koncentrēt darbību vēl nav izsmeltas. Režisore neveido savu attieksmi pret cilvēkiem un notikumiem, neizmanto iespēju ieturēt ironisku distanci, tāpēc viss notiek ļoti nopietni, pa īstam un nedaudz smagnēji.
Lielākā intriga lomu sadalē ir Dailes teātra aktrises Ievas Segliņas viesošanās Larisas lomā. Izrādi noskatoties, gan ir tikai divi skaidrojumi, kāpēc jaunā māksliniece uzaicināta. Viņa ir režisores (vairāk gan viņas mirušā dzīvesbiedra režisora un pedagoga Romāna Kozaka) audzēkne, kura beigusi Maskavas Akadēmiskā dailes teātra (MHAT) skolu–studiju Maskavā. Otrs iemesls – mārketinga triks latviešu auditorijas piesaistīšanai. Parasti viesmākslinieku teātris aicina, ja zina, ka pašiem nav līdzīga profila vai talanta mēroga aktieru. Rīgas Krievu teātrī ir vairākas jaunas aktrises, kuras netiek dāsni lutinātas ar lieliem skatuves uzdevumiem un kurām Larisas loma būtu pa spēkam tādā pašā līmenī kā Ievai Segliņai – organiski, dabiski, simpātiski, bet ne vairāk. Mīlestība, ko nospēlē Ieva Segliņa, ir sakairinātu nervu auglis – vēlme mīlēt kādu fokusējas uz īgno, sagumušo, mūžam izspūrušo pasniedzēju, kurš nekādā ziņā nav sapņu vīrietis. Taupot resursus, režisore nav uz skatuves saorganizējusi orķestri, kurā Viktorijas Tokarevas lugā Ignatijs priecīgi sit bungas un izskatās laimīgs – autores remarkā teikts: "atgādina puišeli, kuru pieņēmuši cirkā". Izrādes Ignatijam – Jevgeņijam Čerkesam – šāda laimes mirkļa nav. Viņam ir izdegšanas sindroms 40 gados, smagnēja sieva un hiperaktīvs dēls, nemīlams darbs un neticība nākotnei. Iemīlēšanās Larisā Ignatijam ir nolemta neveiksmei no paša sākuma, jo šīm jūtām nav ne pamata, ne attīstības. Kad neveiklā pozā saliecies vīrietis iemocījis galvu meitenes klēpī un viņa glāsta viņa matus, kā glāsta kucēnu, ir skaidrs, ka nākotnes viņiem nav. Turklāt tāds Ignatijs, kādu rāda aktieris, nav spējīgs izrāvienam ne konkursā, kam it kā vēlas gatavoties, ne privātajā dzīvē.
Iespēja būt stilīgam
Plašā dramatisma amplitūdā cenšas spēlēt Jeļena Sigova Ignatija sievas Zojas lomā. Taču ciešanu mērogs, ko spēlē aktrise, mēmi kliedzot un kožot rokā, šķiet palienēts no Mēdejas, ko ar labiem panākumiem rāda uz šīs pašas skatuves. Jeļenas Sigovas varone ir gudra un sāncensībā ar divreiz jaunāko vīra aizraušanos uzvar, liekot lietā ģimenes ligzdas stabilitāti kā argumentu. Maksims Busels Ņikitas lomu bezmaz nodejo – viņa atveidotais tēls ir straujš, zinātkārs puisis, kurš izmanto jebkuru iespēju būt stilīgam.
Kā ģērbties, kā izskatīties – tās ir draudzeņu sarunas, un salīdzinoši neveiklo Larisas draudzeni Kiru veiksmīgi atveido Natālija Živeca, arī samērā sarežģīto pēdējo ainu, kad abas sastopas pēc desmit gadiem. Kiras tēlā aktrise akcentē nepiepildīto personisko dzīvi, kas upurēta koncertdarbības dēļ. Toties Kirai ir ieskaņota plate, un Larisa to ir nopirkusi. Izrādes izskaņa ir gaiši smeldzīga, savukārt pirms tam no izrādes kopnoskaņas nedaudz laukā krīt aina slimnīcā, kurā dažādu garīgu ciešanu pārņemtās sievietes attēlotas kā eksaltētas dīvaines.
Izrādē nodarbināta liela daļa trupas, taču lomas ir vai nu bez teksta, vai ar dažiem teikumiem. Šie aktieri iestudējumā piedalās, bet ne spēlē, jo spēlēt īsti nav ko, vai arī izlīdzas ar komiskiem štampiem – kā Tatjana Lukašenkova un Aleksejs Korgins.
Izrādei Mīlēt noteikti būs savs skatītāju loks, jo tā spiež uz emociju pogām katram, kas atpazīst darbības laiku un dažādas sadzīves detaļas, taču neko jaunu par šo laiku un cilvēkiem tajā izrāde nepasaka. Paliek savāda sajūta, ka tā līdzīgā veidā varētu būt iestudēta uzreiz pēc sarakstīšanas – pirms nepilniem 40 gadiem. Estētiskie paņēmieni – caurviju muzikālais motīvs, visnotaļ reālpsiholoģiska pieeja tēlu atklāsmei, varoņu īslaicīga "izkāpšana" no realitātes rāmja skatuves priekšplānā – par to liecina. Ir sirsnīgi, aizkustinoši, bet elpu neaizrauj.
Mīlēt
Režisore Alla Sigalova
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 29.X plkst. 19; 8., 17., 25.XI plkst. 19; 7.XII plkst. 19
Skatītājs