Kā stāsta Eduarda Smiļģa Teātra muzeja mākslas eksperte Margita Mantiņa, teātris ir gaistoša māksla. Reizē tā arī ir mirkļa māksla, jo tieši tā brīža izjūtas, ko rada aktieris uz skatuves un ko pārdzīvo skatītājs zālē, ir vienreizējas, neatkārtojamas. Nākamajā izrādē aktiera radītajā tēlā jau būs citas nianses, līdz ar to būs cita izrāde.
Kad beidzas iestudējuma skatuves mūžs, skatītāju atmiņa glabā iespaidus, paliek tādas izrādes liecības kā fotoattēli, rekvizīti, kostīmi. Aktieri, izdzīvojot uz skatuves sava atveidojamā tēla dzīvi, kostīmos atstāj arī pārdzīvojuma neredzamo daļu - enerģētiku. Izcilā un tautā mīlētā aktrise Anta Klints ir teikusi, ka, tāpat kā katram cilvēkam, arī kostīmam ir dvēsele. Kad izrādes Skroderdienas Silmačos atjaunojumam šuva jaunus kostīmus, Klintīte vēlējusies spēlēt tajā pašā, ko arī darījusi.
Aktieri atzīst, ka tērps ir ļoti būtisks lomas veidošanas elements, tas var palīdzēt tēla atklāsmē, bet dažreiz arī lomai traucēt. Reizēm aktiera priekšstati par tēlojamo varoni tik ļoti saaug ar valkājamo kostīmu, ka bez tāpat nespētu lomu nospēlēt. Dažkārt kā īpaša uzmanības zīme kostīms tiek nodots jaunākam kolēģim vai paturēta kāda kostīma detaļa – lakats, rotaslieta, cimdi vai kas cits. Kostīms ir sava veida mākslas darbs, to rada kostīmu mākslinieks. Viņa ieceres īsteno šuvēji, kas teātrī mēdz būt īsti meistari.
Izjūtot kostīmu mākslas zūdošo raksturu un lai saglabātu ilgstošāku kostīma mūžu, izcilajai kostīmu māksliniecei Margai Spertālei radās ideja darināt kostīmlelles un ieģērbt tās izrādes tēlu kostīmos. Tādas kostīmlelles tapušas izrādēm Skroderdienas Silmačos, Lorencačo, Jāzeps un viņa brāļi un citām.
Kad izrāde vairs nav repertuārā, tērpi turpina dzīvot savu dzīvi. Daļa tiek saglabāta teātrī. Bet ļoti daudz un lielā daudzveidībā tie ar saviem skatuves dzīves stāstiem glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvē, ik pa laikam piedaloties izstādēs, dažādos pasākumos, ceļojot uz dažādām Latvijas vietām.