B.Leberts Crazy. Rež. Mārtiņš Eihe. Valmieras Drāmas teātris
Kritiķi vērtē
* * * Līga Ulberte
Pateicoties aktuālajai tematikai un izaicinošajam nosaukumam, izrādes viens no galvenajiem mērķiem ir sasniegts — Valmieras teātra lielā zāle ir pilna ar pusaudžiem. Augstu vērtējama izrādes interaktīvajā tapšanas procesā iegūtā jauniešu auditorijas interese un uzticība, kas ir daudz būtiskāka par izrādes estētiskajām kvalitātēm. Tomēr nepamet sajūta, ka B.Leberta romāna situācijas par internātskolu, kurā satiekas padsmitnieki ar skaudriem dzīvesstāstiem, ar emocionālām un fiziskiem īpatnībām, dotās iespējas Mārtiņa Eihes izrādē izmantotas tikai daļēji. Izrādes dramaturģiskā struktūra ir irdena un jauniešu raksturi tiek tikai ieskicēti, nevis atklāti, dažbrīd pat zaudējot notiekošā sižetisko pamatojumu, piemēram, kāpēc finālā pēc kolektīva bēgšanas mēģinājuma no skolas tiek izslēgts noslēgtais I.Martinsona Benjamins, nevis M.Liepas lecīgais Jānošs, vai kāpēc tiesības uz savu dvēseles monologu dotas visiem varoņiem, izņemot K.Neimaņa Fēliksu. Arī pieaugušo pasaule izrādē izskatās pārāk vienkāršota gan tās "ļaunajās" (skolas direktora lomā košu raksturu radījis J.Johansons), gan "labajās" (neticami didaktiski režisors interpretējis A.Oša tēlotā gudrā dzīves skolotāja lomu) izpausmēs.
* * * Mārīte Gulbe
Izrāde apsveicama kā viens no retajiem iestudējumiem pusaudžu auditorijai. Šī publika, piepildot VDT Lielo zāli, apliecina, ka teātris tai interesē. Salīdzinot ar skarbajiem liepājnieku Bērniņiem te visai viegli, ilustratīvāk pārslīdēts pāri internātskolu videi, pusaudžu dumpīgumam, attiecībām barā, hormonu vētrām un attieksmei pret pieaugušajiem. Ir izdevušās ainas (saspēle ar zāli, puišu izrādīšanās uz līdztekām, spontānais un nepārdomātais dumpis), un ir ainas, kas enerģētiski apsīkst — ballīte meiteņu istabā, epizode kapos. Arī fināla negaidītajai situācijai, kad no skolas bez redzama iemesla tiek izslēgts jaunatnācējs, dramatizējums un režisors viegli pārlido pāri. Internātskolas audzēkņu vidū ar inteliģenci un personību izceļas I.Martinsons fiziski nepilnvērtīgā Benjamina lomā. Dzīvē precīzi novērots tipāžs ir J.Johansona direktors — fizkultūrietis. Izpratnes pilns siltums staro no A.Oša Vecā.
* * * Silvija Radzobe
Izrādes atsevišķās sastāvdaļas ir šķietami kvalitatīvas. M.Ruskulis, izvietojot skatuvē vingrošanas rīkus, rada iespaidu par pasauli kā fizisku sacensību arēnu, dresūras vietu. Nekonsekventi strādā I.Sipunovas video — ekrānos vīd abstrakti, ar notiekošo vien asociatīvi saistīti attēli, ko vēlāk nomaina ilustratīvi kadri. Jauno aktieru M.Liepas, M.Meiera, Ģ.Rāviņa, K.Neimaņa, A.Apiņa — internātskolas audzēkņu — atveidotāju grupa ir saliedēta un pat apbrīnojami fiziski veikla, virtuozi vingrojot uz rīkiem. Tomēr izrāde atstāj tādu kā izplūdušu, nemērķtiecīgu iespaidu: konflikti starp varoņiem vai varoņiem un dzīvi, tikko aizmetinājušies, it kā izplēn. Dažkārt sarežģītie fiziskie vingrojumi bez vārdiem precīzi izsaka varoņu pārdzīvojumus, citkārt, tie ir jēgas slodzes neapgrūtināti, pašmērķīgi veiklības demonstrējumi. Režisoru "iegāž" gan K.Burānes mehāniski ilustratīvais dramatizējums, gan nepārvarētās grūtības, kas saistītas ar dramatiskās darbības organizāciju. Rodas arī jautājums, ja I.Martinsonam galvenais varonis — invalīds Benjamins — jātēlo kā vingrošanas čempions, kurš ir labāks par pārējiem, — kur te drāma? Un par ko vispār ir stāsts?