Liela mazuma piegarša. Recenzija par izrādi Venēcijas tirgotājs

Man ļoti patika izrāde, varbūt tādēļ, ka studēju jurisprudenci: ideja, ka cilvēks kļūst par rotaļlietu likumu un līgumu interpretētāju rokās, un kā šāda vispārobligāta likuma virsvadība iznīcina stiprus idejas cilvēkus. Ebrejs tiešām šajā izrādē bija traģiskais tēls, ar ko Dumpis burtiski saplūda un bija sāpīgi skatīties uz viņu, kad viņš saprata, ka likumi, uz ko viņš bija paļāvies un kam pielicis visus savus (a)morālos spēkus, tiek pagriezti pret viņu kā ļauns joks. Būtībā valsts pasmējās par cilvēku, un kļuva žēl Dumpja un viņa vecuma (~kā, iespējams un cerams, kādreiz žēl kļūs Grūtupa). Man forma nelikās slikta, katrā ziņā, nedūrās acīs nepilnības. Tieši bija interesanti, ka visu laiku mainījās noskaņa un vīrieši ķiķināja kā homoseksuāli/transvestīti. Drīzāk aizvaino Naumaņa rakstītais par pēdējiem kā kaut ko sliktāku vai vismaz īpatnu - kāpēc lai pieaudzis vīrietis tā nesmietos un tas būtu īpaši jāizceļ? (varbūt tad jāizceļ arī vilnas jakas ar pogām?) Lai nu kā, filma, tas ir, teātris, bija tekošs, raits, lika padomāt un saprast, cik ātri var mainīties attieksme pret personāžiem, atkarībā no tā, kā pret viņiem izturas un kādā situācijā tie nonāk. Tāpat arī fināla aina, ko uztvēru kā meitas nožēlu, bija izteiksmīga un daudz iemiesojoša (bez lieka garuma, bez liekiem vārdiem, ar kaut ko tik dabisku kā ēnām no svecēm).

Paaicinām vēl kādu -janu - adzi - švili -šteinu - sonu? Būs vēl interesantāk! Būs integrācija, būs kultūru un etnosu saplūsme, būs garīgie multiorgasmi! Ha!