Rudenī izdevās piepildīt plānu un noskatīties jaunākos Igaunijas Nacionālās operas iestudējumus. Jau dažas atsauksmes bija dzirdētas par Manfreda Mima operu Igaunijas vēsture. Nācija, kas dzimusi no izbīļa (citā tulkojuma versijā – šoka). Par Tomasa Edura baletu ar Tauno Aintsa mūziku Katrīna I bija zināms tikai tas, ka šajā versijā Marta Skavronska nāk no Igaunijas, nevis Latvijas, kā esam ieraduši domāt mūspusē. Savukārt Džakomo Pučīni Meiteni no Rietumiem iestudējis pazīstamais argentīniešu tenors Hosē Kura, kurš arī diriģēja pirmās izrādes. Visu triju iestudējumu pirmizrādes bijušas šogad – attiecīgi janvārī, martā un septembrī.
Tallina ir pietiekami tuvu, lai Igaunijas Nacionālās operas apmeklējumi nesagādātu sevišķi daudz raižu, turklāt svētdienās izrādes bieži sākas piecos pēcpusdienā. Tas dara iespējamu atgriešanos Rīgā ar sabiedrisko transportu – protams, nakts vidū.
Lennarts satiek Manfredu
Konceptuāli interesantākais un neparastākais no trim iestudējumiem ir Manfreda Mima opera Igaunijas vēsture. Nācija, kas dzimusi no izbīļa. Tas ir izteikti postdramatisks darbs, kuru operas kanonā var ierakstīts ar zināmu piepūli. Tas ir projekts, kurā piedalījušies ļoti daudzi mākslinieki. Mima projekta mājaslapā teikts, ka šī brīvās formas radošā asociācija apvieno māksliniekus, kurus interesē saskarsmes punkti starp tehnoloģijām, teātri, lietišķo mākslu, skaņu mākslu un jaunajiem medijiem.
Radošajā grupā minēti Andruss slaids, Henrijs Hīts, Tāvets Jansens, Rauls Kellers, Marts Kolditss, Tatjana Kozlova-Johannesa, Andruss Lānsalu, Maike Londa Malmborga, Evi Perna, Evelīna Raudsepa, Karls Sakss, Andress Tenusārs, Kalle Tikass un Oksana Tralla. Opera, kas ir ierakstītu skaņu, dzīva orķestra, runāta teksta un dziedājumu mikslis, arī uz skatuves sapulcē ļoti raibu kompāniju – no Lennarta Meri, kurš XX gadsimta 60. gados nenojauš, ka reiz kļūs par neatkarīgās Igaunijas prezidentu, līdz Gustavam Ernesaksam, kurš 1944. gadā Maskavā sēž zem Staļina portreta un sacer dziesmu Mana dzimtene ir mana mīlestība, kas, pēc izrādes veidotāju versijas, sakņojas neatkarīgās Igaunijas himnā.
Viņam palīdz operas vienojošais tēls, kurš spēj klejot laikā un nonākt Sāremā salā pirms 7500–7600 gadiem, kad tur ietriecās Kāli meteorīts, – pats «autors» Manfreds Mims. Vēl izrādes veidotāji uz Sāremā no Atēnām laiviņā aizsūta pareģi Pītiju. Ironija par padomju laika Igauniju, feministiski motīvi, vienlaikus arī refleksija par to, kas ir igauņi, – viss savijas neparastā un daudznozīmīgā, bet nenoliedzami arī interesantā iestudējumā. Manfreda Mima lomā Prīts Volmers daudz pie dziedāšanas netiek, pārsvarā runājoša loma ir arī Lennarts Meri, kuru atveido Renē Soms. Vokāli un aktieriski atraisīta ir Jūli Lilla Pītijas lomā. Iestudējums iekļaujas Igaunijas teātru simtgades ciklā, un atkal atliek tikai nopūsties – līdz ar Rasmusa Pūra operu Mākoņu krāsas igauņiem ir pat divi valsts simtgadei pieskaņoti mūsdienu operas iestudējumi. Lai redzētu šo izrādi, jāpaciešas līdz 20. februārim.
No Tērbatas mežiem
Vēsturiski stāsti vienmēr ir laba augsne operas, mūzikla un baleta sižetam. Ne velti tie parādās ik pa brīdim, piemēram, Minskā tikko notikusi oriģinālbaleta pirmizrāde par baltkrievu Žannu d’Arku – Sluckas aizstāvi Anastasiju. Tomasa Edura balets ar Tauno Aintsa mūziku Katrīna I veltīts Krievijas carienei, Ernesta Glika audžumeitai Martai Skavronskai, tikai, izmantojot tā laika Krievijas impērijas iekšējo robežu neesamību, ir runa par Livoniju – balets sākas ar mazās Martas pastaigu Tērbatas apkaimes mežos, un iestudējuma anotācijā tiek runāts par "jaunu meiteni no Igaunijas".
Nez vai alūksniešiem šāds traktējums ir pa prātam, bet vispār Alūksne jeb Marienburga baletā parādās – to iekaro astoņi kordebaleta mākslinieki ar šautenēm rokās, augstu kājas cilādami. Taču, kad Pēteris I Rēvelē būvē Kadriorgas pili, to librets dēvē par «nākamo rezidenci viņas dzimtenē». Bet – ko mēs gribam? Atņēmām (vai domājam, ka esam atņēmuši) Tallinai pirmo Ziemassvētku eglīti un nu brīnāmies, ka igauņi nepaliek mums parādā un stiepj rokas pēc Katrīnas? Joks, protams.
Balets ir veidots plašam skatītāju lokam. Mūzika ir melodiska, orķestris Jiri Alpertena vadībā to spēlē viegli un gaiši, piemēram, Kadriorgas pili ceļ valša ritmā. Līnas Kēvalikas dekorācijas ir stilizēti reālistiskas, tāpat kā laikmetam pieskaņotie kostīmi. Nedaudz izmantotas arī videoprojekcijas, lai ieviestu Likteņa putna tēlu. Irinas Millersones un Tomasa Edura librets skar svarīgākās Katrīnas un Pētera dzīves ainas, ieskaitot to, ka nākamā ķeizariene sākumā ir grāfa Šeremetjeva gūstekne, bet vēlāk jau diezgan nepārprotami ir, smalki sakot, attiecībās ar Aleksandru Meņšikovu. Pēteris I atnāk, iekaro un iegūst nedalītu jaunās sievietes mīlestību. Balets ir gandrīz neapēnotas abpusējas mīlas, uzticības un maiguma stāsts, un Pētera vulkāniskais raksturs izpaužas tikai faktiski vienā ainā, kad viņš trenkā padotos.
Izrādē, kuru redzēju, Katrīnu I dejoja Marita Veinranka – ideāli piemērota skaistas, raksturā patstāvīgas sievietes tēlam. Viņai blakus Jevgeņija Griba Pēterim mazliet pietrūka "ķeizariskuma", tomēr kopumā pāris izskatījās labi. Baleta trupa dejo ar iedvesmu un saskanīgi, respektējot pozitīvismu un izteiktos pasakas elementus libretā. Šādu izrādi pilnīgi mierīgi var rādīt Krievijā, tajā nav nekādu provokāciju – ne saturisku, ne estētisku. Izrādes beigās, kad Katrīna paliek viena un apsēžas tronī, lejup noslīgst gan lustras, gan kolonnas, tas nozīmē, ka ķeizariene paceļas pāri visam. Tuvākās izrādes – 2. un 29. novembrī, pēc tam maijā.
Mīla puskrēslā
Šoruden Igaunijas Nacionālajā operā trešo reizi tās pastāvēšanas vēsturē iestudēta Džakomo Pučīni opera Meitene no Rietumiem, šoreiz argentīniešu tenora un režisora Hosē Kuras interpretācijā. Tallinā Hosē Kura diriģēja pirmās izrādes (manis apmeklētajā vakarā pirmo reizi pie diriģenta pults šajā iestudējumā bija Jiri Alpertens), viņš ir arī iestudējuma režisors, scenogrāfs un gaismu mākslinieks. Viņa ilggadējā asistente, arī kostīmu māksliniece ir Silvija Kollazuola.
Uzvedums ir izteikti tradicionāls, un, piemēram, otrā cēliena dekorācija ļoti atgādina Metropolitēna operas iestudējumu, kuru pavisam nesen skatījāmies tiešraidē, – tikai Tallinas izrādē sniedziņš nav no papīra, to "izgatavo" ierīce, no kuras ik pa brīdim nokrīt arī pa lielākai sniega pikai.
Šķiet, režisoram ir bijis svarīgi pietuvināt izrādes atmosfēru senas gleznas noskaņai, tāpēc uz skatuves ir daudz lukturu un praktiski nav gaismu no priekšpuses, kas izgaismotu varoņu sejas. Iestudējuma vizītkarte ir puskrēsla. Brīžiem gan tas traucē – piemēram, kad Minnija trešajā cēlienā ierodas glābt mīļoto no karātavām, ir dzirdama sievietes balss, bet krietnu laiku nav saprotams, kur Minnija atrodas, jo kovboju apģērbā viņa saplūst ar koristiem vīriešiem.
Pirmajās izrādēs Minnijas lomu dziedāja ukraiņu soprāns Olga Mikitenko, laupītāja Dika Džonsona lomā bija mums labi pazīstamais tenors no Krievijas Sergejs Poļakovs. Mīlas trijstūra trešo šķautni – šerifu Džeku Rensu – dziedāja viens no labākajiem igauņu baritoniem Rauno Elps. Mākslinieki, tāpat kā vairāki solisti otrā plāna lomās, radīja saskanīgu ansambli, un izrādei varbūt nepiemita zvaigžņu spožums un dedzīga aizrautība, bet bija jūtama patīkama stabilitāte. To, ka Meitene no Rietumiem būtu vājākā Pučīni opera, rakstīja pirms daudziem gadiem, taču mūsdienās tā vairs netiek uzskatīts. Tuvākā izrāde – 16. novembrī, pēc tam 13. februārī.
Savukārt 25. janvārī Igaunijas Nacionālajā operā plānota Nikolaja Rimska-Korsakova operas Cara līgava pirmizrāde Pēterburgas režisora Jurija Aleksandrova režijā. 29. martā notiks Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta pirmizrāde.
Informācija: www.opera.ee