Nacionālajā teātrī pirmizrāde Krilova iestudējumam Rudens Pēterburgā

Tas, ka režisori pazog idejas, nav nekas neparasts. Sers Oļģerts Kroders jau teica: galvenais ir labi nočiept, tikai tā lai nemana. Kopš mums pieejami video materiāli no lielās pasaules, patapinājumi ir nemitīgi. Par operām jau nerunāsim, tur vispār cita nekā neredz. Režisoram Krilovam padodas izrādes mazajos spēles laukumos, kur pietiek ar mākslinieku tuvplānu un katrs dvesiens sadzirdams ( Sarunas kaimiņistabās, Lūgšana resnajai tantei...), lielajā zālē saņemiet citu iznākumu- gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr. Tomēr šim režisoram, kurš taču pieder pie mūsu slavētākajiem, nepaliek novārtā iekšējais process, kamēr jaunie "dauzās" ar pretenciozu ārējo formu- raibām čaumalām, cerēdami, ka aiz tā trokšņa un rāmja, glezna uzradīsies pati no sevis.

Puga šajās bildēs pēc Kaidanovska izskatās. Un skatoties šīs bildes rodas sajūta, ka Krilovs ir noskatījies 80'to gadu filmu "Двадцать шесть дней из жизни Достоевского" ar Soloņicinu Dostojevska lomā. tā vide ir viens pret vienu. diemžēl bieži rodas iespaids ka latvijas teātra režisori skatās vecās mazāk tautai zināmās filmas, lai †ās pēc tam mēģinātu atgremot uz skatuves, cerot ka neviens neuzzinās un nesajutīs.