Šādu lēmumu komentē teātra direktore Evita Sniedze: "Teātris ir daudzu ideju, enerģiju un cerību summa. Bieži līdz pēdējam brīdim nav bijis skaidrs: izrāde piedzims vai ne. Daudzreiz radīšanas brīnums notiek tieši skatītāju klātbūtnē un izrāde rodas. Bet reizēm šis brīnums nenotiek. Tāpēc Blaumaņa festivāla atklāšanai tika rādīts koncertuzvedums Daugava. Diemžēl ir jāsaņem dūša un jāatzīst – kā repertuāra izrāde tā nevar tikt uztverta. Daugava ir sāpīga, radoša neveiksme. No tādas neesam un nebūsim pasargāti nekad."
Valmieras teātris pieņēmis lēmumu neiekļaut izrādi Daugava teātra repertuārā. Teātris no sirds atvainojas skatītājiem, bet galvenais – komponistam Mārtiņam Braunam, diriģentam Kasparam Ādamsonam un kamerkorim Sōla, kuru devums izrādē bija izcils neatkarīgi no pārējā iestudējuma kvalitātes.
Kopā ar režisoru Mārtiņu Eihi pie izrādes strādāja aktieri Ieva Puķe, Aigars Apinis, Inese Pudža, Māra Mennika, Kārlis Neimanis, Dace Eversa, Januss Johansons, Mārtiņš Liepa, Inese Ramute, Ilze Pukinska, Aigars Vilims, Svetlana Bless, Ģirts Rāviņš, kā arī scenogrāfs Kristians Brekte, kostīmu māksliniece Kristīne Vītola, horeogrāfe Katrīna Albuže un videomākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis.
Iestudējums bija paredzēts kā savdabīga, koncentrēta Latvijas valsts un kultūras vēsture ar kora Sōla (diriģents Kaspars Ādamsons) un komponista Mārtiņa Brauna piedalīšanos.
Izrāde tapusi kā viens no teātra sezonas centrālajiem uzvedumiem, un tajā savienoti divu izcilu daiļdarbu – poēmas un dziesmu cikla – enerģētika, lai rastu atbildi uz katram latvietim būtisku jautājumu: kāpēc nācijai ir vajadzīga sava valsts? Izrādes koncepcija izstrādāta atbilstoši mēmā kino estētikai: aktieri bez vārdiem iedzīvina Latvijas vēstures ainas, bet koris Sōla ar Mārtiņa Brauna mūziku rada simbolisko, garīgo noskaņu.
"Izrādes un mūsu uzmanības centrā ir divi jautājumu loki," uzsveris režisors M. Eihe. "Pirmais no tiem: kādi bija tie ideāli, kuru rezultātā radās Latvijas valsts; kā tos noteica vēsturiskie apstākļi – I Pasaules karš, bēgļi, latviešu strēlnieki. To varētu apzīmēt kā veco Latviju, apjūsmoto Latviju, aizgājušo Latviju. Un otrs: kurā brīdī gadījies pagrieziena punkts un kas mēs esam tagad. Kas noticis ar Latviju? Vai – pavisam ciniski: vai Latvija šodien kādam ir vajadzīga? Abas šīs lietas pretstatot, krustu šķērsu krustojot, mēģināsim nonākt pie secinājuma."
Interviju, kas tapusi izrādes iestudēšanas laikā, ar režisoru Mārtiņu Eihi lasiet 21. marta KDi!