papildināta - Zālīte: Luga par Vili Lāci ir mans iekšējais pasūtījums

Mēs paši dzīvojam ļoti sarežģītā laikā - gan ideoloģiski, gan materiāli, gan garīgi, un arī šīs personas arī savu lielumu un arī savu mazumu parādījušas tādos pašos Latvijas lūzuma periodos. Lūkojoties uz šīm personām, cilvēki, iespējams, grib labāk saprast paši sevi šajās situācijās un meklē pagātnē cēloņus, kāpēc mums šodien iet tā, kā mums iet. Turklāt Kārlis Ulmanis ir tāda personība, pret kurām sabiedrībā ir galēja attieksme – viņam ir kvēli apjūsmotāji, gan tai pašā laikā  kvēli noliedzēji. Tās ir spilgtas un talantīgas personības.

Šādas izrādes Nacionālā teātra repertuārā liecina par to, ka teātra direktors Ojārs Rubenis – cik zinu, lielā mērā tās ir viņa iniciatīvas -, domā par to, kā teātrī dabūt skatītāju šajā laikā, kad cilvēku ienākumi krītas un kad viņi arī mazāk var atļauties iet uz teātri. Domāju, ka tas ir ļoti gudri gan intelektuālā ziņā, gan arī mārketinga ziņā. Var iedomāties, ka cilvēks, kas būs spiests izvēlēties kaut ko vienu, izvēlēsies apmeklēt tieši šīs izrādes.

Man patīk interese par šādām personībām. Tas liecina par to, ka teātris ir dzīvs, domājošs un meklējošs, turpretī ar pašreizējo brīdi saistītu meklējumu tendences neredzu otrā lielākajā Rīgas teātrī, Dailes teātrī. tur vairāk valda apjukums. Dažkārt paši teātri, manuprāt, nepamatoti iedomājas, ka skatītāji teātrī meklē tikai izklaidi.

Šāda izvēle [veidot lugu par vēsturisku personību], protams, ir pirmais solis, galvenais ir interpretācija. Šī pēc būtības varētu būt tikpat aktuāla izrāde kā Vadonis. Ir iespēja materiālam pieiet dažādi – analītiski vai plakātiski histēriski. Man tuvāka pirmā pieeja.