Tā kā režisoram Kirilam Serebreņņikovam Septītās studijas tiesas prāvas dēļ joprojām ir liegts izbraukt no valsts, nevaram klātienē pajautāt, kā uz viņu ir iedarbojies ilgstošais mājas arests, kas ir pagātnē, tomēr pati prāva vēl ne tuvu nav galā, un tās iznākums var būt dažāds. Taču daudz kas no četrās sienās iesprostotas radošas personības izmisuma pārceļojis uz izrādi Outside, ko trīs vakarus janvārī izpārdotā zālē varēja vērot Latvijas Nacionālajā teātrī.
Uzkrītošs ir fakts, ka režisors Outside ir iestudējis, labi saprotot, ka to nekad Krievijā nerādīs, – ja vien nenotiktu brīnums un netiktu atcelti vairāki aizliegumi, kurus iestudējuma veidotāji pārkāpj. Te viegli atrast iemeslu, lai piemērotu pantu par homoseksuālisma propagandu, tāpat Krievijas teātros uz skatuves nav ļauts lamāties, un diez vai pašreizējai varai patiks drošības dienestu darbību atspoguļojums iestudējuma sākumā.
Daudz kas sakrājies
Man nav ilūziju, ka daļai Latvijas sabiedrības arī nav vēlēšanās ierobežot to, ko drīkst rādīt uz skatuves, tostarp daļai skatītāju, kuri bija atnākuši uz Kirilu Serebreņņikovu, kā teikt, i sevi parādīt, i uz citiem paskatīties, bet, redzēdami, kas tiek rādīts, gāja laukā, būkšķinot durvis, rakstīja kaismīgas atsauksmes sociālajos tīklos vai vismaz demonstrēja attieksmi neaplaudējot, kā to darīja daži viedokļu līderi. Taču ir jāatgādina, ka tieši tā jau radošā brīvība izpaužas – vienam rādot visu, ko vēlas, un otram uz to reaģējot, kā vēlas. Tāpēc arī zālē valdošā emocionālā temperatūra bija tik atšķirīga – no krasa nolieguma līdz stāvovācijām un bravo saucieniem.
Skatoties iestudējumu, var just, ka režisora (viņš arī lugas autors) emocionālais stāvoklis materiāla tapšanas laikā ir bijis samērā saspringts – te parādās autobiogrāfiska aina ar viņa dzīvokļa kratīšanu un paša režisora fizisku pārmeklēšanu, atņemot tiesības uz jebkādu privātumu. Izskan arī rūgtums, ka ikviens var viņu uz ielas nosaukt par zagli vai "pidaru", kas, iespējams, ir noticis, ja reiz tiek pieminēts izrādē. Liekas, ka izrādes vēstījums visdrīzāk nebūtu tik nospriegots un pārblīvēts ar kailuma un seksuālās orientācijas manifestēšanu, ja tā būtu tapusi normālos apstākļos. Ir sajūta, ka Kirils Serebreņņikovs sakoncentrē šajā materiālā visas savas emocijas, kas krājušās ārēja spiediena apstākļos. Cilvēks, kurš neizlēca pa logu, nonāk dialogā ar to, kurš izlēca. Vienlaikus šī izrāde ir Kirila Serebreņņikova estēta gaumes apliecinājums.
Sauciet to par porno
Izrāde veidota kā iedomāts dialogs starp ieslodzītu režisoru un mirušu, toties brīvu dzejnieku un fotogrāfu Renu Hangu, kurš 29 gadu vecumā izdarīja pašnāvību, tomēr joprojām tiek atzīts par izcilu mākslinieku. Daudzas Rena Hanga fotogrāfijas atdzīvojas aktieru izpildījumā, iezīmējot ne tikai spēles ar kailumu, bet arī viņa vingrinājumus sirreālisma estētikā, kad galva atrodas blakus ķermenim utt. Pasaule, ko radījis Rens Hangs, saplūst ar Kirilam Serebreņņikovam raksturīgajiem inscenējuma un skatuves vizuālā tēla paņēmieniem, piemēram, mirdzošiem neona burtiem un zvaigznēm.
Režisors apiet provokatīvākos fotomākslinieka darbus, kurus var atrast internetā, tāpēc Rena Hanga apgalvojums, ka viņš fotografē pornogrāfiskus attēlus, liekas drīzāk bravūra. Vienlaikus izrādē izmantotajos Rena Hanga tekstos ir daudz fizioloģijas, un tieši verbālais slānis ir provokatīvāks par vizuālo.
Izrādes programmā citēts fotogrāfa izteikums, ka viņš necenšas apzināti paplašināt pieļaujamā (atļautā) robežas, bet vienkārši dara to, ko dara. Savukārt Kirils Serebreņņikovs, izmantojot Rena Hanga daiļradi, lai stāstītu arī par sevi, tomēr, manuprāt, izvirza mērķi šīs robežas paplašināt, vismaz ņemot vērā Krievijas kontekstu. Ir aplami iedomāties, ka Rena Hanga fotogrāfijās dominē kaili vīrieši, – ieguglējiet, un jūs redzēsit, ka sievietes ķermenis fotogrāfu interesē tikpat daudz.
Izrādes koptēla veidošanā režisora atbalsta grupa bijuši horeogrāfi Ivans Jevstigņejevs un Jevgeņijs Kulagins, gaismu mākslinieks Sergejs Kučers, kostīmu māksliniece Tatjana Dolmatovska un komponists Iļja Demuckis. Ir svarīgi, ka mūzika tiek izpildīta "dzīvajā", nodrošinot nepastarpinātu emocionālo iedarbību. Vizuāli audiālais celiņš ir izšķiroši svarīgs poētiskā koptēla radīšanai. Tāpat ir prieks, ka mūsu skatītājiem bija iespēja redzēt aktierus, kuri ir veiksmīgi sadarbojušies arī ar Latvijas režisoriem Vladislavu Nastavševu un Elmāru Seņkovu, kuri vairākkārt ir strādājuši Gogoļa centrā. Odins Lunds Bairons paša Kirila Serebreņņikova kā autora tēlā spēlē tā, it kā šo pieredzi būtu izjutis uz savas ādas. Jevgeņijs Sangadžijevs atveido Renu Hangu, bet Jana Ge – viņa māti, un šajās tēlu attiecībās, kas kulminē ainā, kurā dēls fotografē māti ar cūkas galvu, kurai ausīs iesprausti mātes auskari, ir jaušama zināma tipoloģiska līdzība mātes un dēla stāstam, ar kuru savulaik sabiedrisko domu Latvijā satricināja Vladislava Nastavševa Cerību ezers, jo arī tajā dēla mīlestība pret māti brīžiem izpaudās caur noliegumu.
Vēl viens tēls, kurš izrādē, iespējams, ieviesies pēc Kirila Serebreņņikova sadarbības ar Maskavas Lielo teātri, kas arī bija skandālu apvīta, ir baletdejotājs ar izteikti sievišķīgu frizūru un pārspīlēti polsterētu rumpja lejasdaļu Ņikitas Kukuškina ironiskajā atveidojumā.
Izrādei piemīt ārkārtīgi augsta intensitāte, tajā radošu cilvēku iztēles radītie tēli dominē pār realitāti, veidojot plastiski un horeogrāfiski izteiksmīgu pasauli, kurā patverties no nebrīvības. Jo lielāks ir varoņu izmisums, jo krāšņāki un arī izkāpinātāki ir iedomu pasaules fantomi. Tā ir sāpīga un traumējoša pieredze, kas iegravējas skatītāju atmiņā. Un milzīga režisora uzticība skatītājiem, cerot uz viņu sapratni.
Ticu
Latvju puika