Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Pēteris Pētersons. Ticiet mākslai

Teātra mākslas gaisīgo dabu katrreiz no jauna apliecina fakts, ka, par leģendārām personībām rakstot, jāsāk ar "preambulu", kas tā tāda... Pēteris Pētersons (1923–1998) patiešām ir leģenda

Pēteris Pētersons pārņēma Dailes teātra vadību pēc Smiļģa, aizsāka dzejas teātra tradīciju, tulkoja no franču un vācu valodas, atklājot latviešu skatītājam Rietumeiropas dramaturģiju, iestudēja pats savas saistītā valodā rakstītās drāmas, vērienīgi vadīja Rīgas Latviešu biedrību, bija ekscentriska personība, apvienojot intelektuālu prātu, kas labi redz dzīves traģiskās puses, ar asu humora izjūtu, kas ļauj redzēto pārvērst dzīves teātrī.

Mans veltījums, kas pilnā apjomā publicēts žurnālā Teātra Vēstnesis (2013, 2), lai ir mans personisks veltījums gan Pēterim Pētersonam, gan viņa labākajam draugam – šopavasar mūžībā aizsauktajam latviešu intelektuālim Jurim Staunem Parīzē, gan pērn Sanfrancisko mirušajai Pētersona māsai Annai Auzerei.

Latvijas patrioti – pacifisti

Viņi visi trīs ir Franču liceja audzēkņi, kas sapņo kļūt par latviešu māksliniekiem, viss viens, teātra vai literatūras jomā, kaut skoloti tiek ar milzu mīlestību pret franču kultūru un valodu. Viņu sabiedrotā ir ironija un analītisks prāts, kas atšķirībā no šodienas netraucē to savienot ar jūtīgumu, pat sentimentu attieksmē pret sev tuviem cilvēkiem. Augumā nelielā Jura pirmā simpātija ir slaidā un smalkā Anna, dramaturga Jūlija Pētersona meita, kuras interešu lokā ir gan dzeja, gan glezniecība. Draudzība ar klasesbiedreni Annu ieved Juri šīs ģimenes lokā. Turpat apgrozās arī Annas draudzene Amarillis Liekna – dzejnieku Edvarda Virzas un Elzas Stērstes meita. Tuvāko draugu pulkā ir gan nākamais teātra režisors Andris Blekte, Stokholmas Teātra augstskolas pasniedzējs, gan nākamais rakstnieks Valentīns Jākobsons, kuru no savējo vidus izraus 1941. gada 14. jūnijs. Franču licejā mācās nākamā brīvās Latvijas intelektuālā elite, starp to gadu absolventiem atradīsiet vēl un vēl zināmus uzvārdus, bet to visu pārtrauc okupācija. Kā atceras Anna Auzere: 15. jūnijā uz eksāmenu ieradās par 11 klasesbiedriem mazāk...

Viņi 18, 19 un 20 gadu vecumā piedzīvo divkāršu režīma maiņu un karu. Viņus kaitina Ulmaņa vienvaldības gadu "izteiksmes līdzekļi" mākslā, bet viņi ne mirkli neapšauba neatkarīgas Latvijas, latviešu kultūras un mākslas jēgu, jo paši grib būt tai piederīgi. Viņi ir Latvijas patrioti, bet pacifisti, tāpēc nesteidzas pieteikties Latviešu leģionā un cenšas pārlaist karu, jo reiz taču tam jābeidzas. Līdz pat pēdējai cerībai uz citādu kara iznākumu jaunie cilvēki slamstās pa Rīgu, bet, krievu armijai tuvojoties Jelgavai, uz vienas no pēdējām vaļējām vilciena platformām Pēteris Pētersons, Juris Staune, Andris Blekte un Vitolds Siliņš pamet Rīgu un dodas uz Kurzemi, lai nepieciešamības gadījumā pārceltos uz Zviedriju.

43 kilogramus viegls

Kurzemes katls ir viens no noslēpumainākajiem un vienlaikus intriģējošākajiem periodiem Latvijas XX gadsimta vēsturē. Pēteris Pētersons te piedzīvoto 1986. gadā ierakstīs lugā Tikai muzikants. Šā raksta apjoms neļauj pakavēties pie viņa iesaistes ceļojošajā Frontes teātrī (trakie latvieši, trakie mākslas mīļotāji, ko citu vēl piebilst...), aresta, koncentrācijas nometnes Liepājā. Tas viss ierakstīts grāmatā par Pēteri Pētersonu (Jumava, 2000), tāpēc tikai viena epizode, kurā pēdējo reizi Latvijas teritorijā krustojas Pētersona un Staunes ceļš. Ir 7. maija rīts, mūris piesaulē pie Liepājas cietuma, no kura tiek izlaisti ieslodzītie, lai glābjas, kā māk. Slaidais un garais Pēteris Pētersons, 21 gadu jauns un 43 kilogramus viegls, sēž pie mūra ar tikko saņemto pasi rokās. Cauri degošajai Kurzemei no Ventspils uz Liepāju ir atkūlies Juris, lai kopā paspētu uz vienu no pēdējām laivām. Pētersons atsakās braukt – ir silts, nav spēka, un cietumā, uz papīra skrandām rakstot poēmu mātei, viņš ir tik ļoti sailgojies pēc mammas, ka nolemj doties atpakaļ uz Rīgu. Tik vienkārši. Juris Staune aizsteidzas uz Ventspils pusi. Pēc filtrācijas nometnes atgriezies Rīgā, Pēteris Pētersons vēlreiz nonāk pie sava krusttēva Eduarda Smiļģa Dailes teātrī un iestājas tā II studijā. Sākas dzīve teātrī.

Cilvēciskoja padomju dramaturģiju

Izzinot un izjūtot to laiku, kurā uzauga un gāja skolā Pēteris Pētersons (protams, te noteikti vietā piesaukt arī par gadu vecāko Oļģertu Kroderu un Alfredu Jaunušanu), izzūd jebkuras aizdomas, ka viņi būtu ticējuši kaut vienam no tiem pareizajiem vārdiem, teikumiem, runām, kuras viņi pa labi un pa kreisi bija spiesti bārstīt padomju laikā. Otrkārt, viņu mākslas darbi radās ne tikai no subjektīvi sarežģītās dzīves pieredzes un personiskajiem zaudējumiem, bet no objektīvi samezglotās īstenības, kurā lielākā daļa tautas kļuva par solidāru viņu radītā sapratēju. Gan tad, kad viņi taisīja kolhozu un ražošanas lugas – jo citādi tak nevar, kurš ta’ nezina. Gan tad, kad ķērās pie pusaizliegtās latviešu literatūras, sākot no Skroderdienām Silmačos un beidzot ar Čaka Spēlē, Spēlmani – šo Pētersona 1972. gada iestudējumu Jaunatnes teātrī 16 gadu garumā nospēlēja 250 reižu. Gan tad, kad loloja lielos pasaules klasikas iestudējumus, kuros iekodēja cilvēces ciešanas un sevi tām pa vidu, pavadot dzīvi slēgtajā Padomju Savienības telpā. Te minams tiklab Jaunušana Ilgu tramvajs, kā Krodera Hamlets, bet mans uzdevums, protams, pirmām kārtām ir atcerēties Pētersona iestudēto F. Dostojevska Idiotu Dailes teātrī 1969. gadā. Savukārt neatkarīgās Latvijas laikā iemācīto mīlestību pret savas tautas kultūru gan Pēteris Pētersons, gan viņa paaudzes režisori izmantoja, lai uzvestu uz skatuves savu laikabiedru asredzīgās un cilvēciski dzīvās lugas, līdzko tādas latviešu "padomju" dramaturģijā ienācās, sākot ar Gunāra Priedes Jaunākā brāļa vasaru 1955. gadā.

Liktenis apspēlē vēl bargāk

Šai rakstā neiekļaut Pētera Pētersona neatrisināmo konfliktu ar Eduardu Smiļģi un to, kā viņam mūža garumā kremta, ka neizdevās atrast iejūtīgāku risinājumu Smiļģa – 78 gadus veca, nevarīga, bet, pēc paša domām, joprojām visvarena Dailes teātra krīvu krīva – atbrīvošanai no amata. Te neuzrakstīt par to, ka liktenis Pēteri Pētersonu apspēlēja vēl bargāk, jo nepagāja ne seši gadi Dailes teātra galvenā režisora amatā ar spožām paša izrādēm, bet novārtā atstātu kasi, kad viņam nācās zaudēt amatu teātra iekšējo intrigu dēļ. Turklāt vienlaikus ar teātra zaudēšanu Pēteris Pētersons piedzīvoja vēl traģiskāku zaudējumu, jo, uzliesmojot Dailes teātra (sic!) vecajām kinolentēm, kas glabājās viņa dzīvokļa bēniņtelpā, saindējās un gāja bojā 11 gadu vecais dēls Uģis. Te neuzskaitīt arī visas jomas, kurās viņš darbojies, jo par katru no šīm izrādēm un dzīves lomām ir iespējams izstāstīt savu "leģendu", tik kolorīts bija Pētera Pētersona dzīvesveids. Ieskaitot pēdējo "izrādi" – autoavāriju, kad īsi pirms pusnakts no 1998. gada 9. uz 10. oktobri atceļā no latviešu teātra tēva Alunāna jubilejas pasākuma Pēteris Pētersons nepadeva ceļu smagajai mašīnai un paņēma sev līdzi debesīs sievu Eleonoru, sauktu par Noru. 

Top komentāri

lasot par personību, kas ceļu nepad
l
Nebūtu paša Pētera Pētersona rakstītā un darbībā atraisītā teātra, nebūtu Ievas Zoles divas grāmatas, veltītas Pēterim Pētersonam, mēs pārāk maz zinātu, dzirdētu, runātu par šo pretrunās plosīto personību, kas, kā vilciņš mūžīgi griezdamies, ar svelpjošu skaņu aicināja līdz tos, kas vēlējās viņā klausīties un prata arī ie-klausīties. Nav vairs no svara tās apkārtrunas, ka Pētersons pats krietnu daļu no Ievas Zoles grāmatas sarakstījis. Kā citādi, ja ne sarunājoties, vienam otru izprotot, var tapt grāmata, kas atspoguļo radošu garu, kas atrodas pastāvīgā konfliktā ar sevi un apkārtējo pasauli mūža garumā. Tik vien iebildīšu, ka netīk tie ierunātie vārdi par Latviešu un Teātra biedrību, kur arī Pētersons dižus darbus it kā darījis. Darīja jau..., bet vairāk izmantoja iespējas ārzemes apbraukāt, jo šīs organizācijas varēja radošās vēlmes finansiāli atbalstīt. Citādi- paldies Ievai Zolei par Pētera Pētersona dzīves un darba apzināšanu un ilglaicīgu priekšā celšanu, turoties pretim latviešu sakāmvārdam: kas no acīm nost, tas no sirds ir laukā.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja