Prezentējot ideju par jaunās skatuves mākslas parādi, Dirty Deal Teatro direktore Anna Sīle atzīmēja, ka tā būs lieliska izdevība iepazīties ar iespējamo Latvijas teātra nākotni, redzēt kādu teātra valodu un tās tendences izmanto jaunie skatuves mākslinieki. No četrām programmā iekļautajām izrādēm iespējams nav pa spēkam uzzīmēt pilnīgu jauno skatuves mākslinieku radošās darbības ainu, tomēr labi redzami tematiskie virzieni, kā arī stratēģijas, kādās tiek strādāts ar naratīviem.
Pirmizrādes jaunās skatuves mākslas parādes ietvaros piedzīvoja bakalaura programmas absolventes Paulas Prozorovičas Porcelāna dūmi un maģistranta Andra Kalnozola Labākais cilvēks Tahkurannā. Abas veiksmīgi iekļāvās teātra izrāžu ciklā Personas kods, kas nodarbojas ar indivīda un apkārtnes mijiedarbības pētījumiem. Skates ietvaros bija iespēja iepazīties arī ar bakalaura programmas beidzēja Viestura Roziņa iestudējumu Paspēlēsim mājās, kas tapis, strādājot radošajā grupā HArF, un horeogrāfu Sintijas Siliņas un Sergeja Taraseņa radīto izrāžu diptihu Otrais/Pati uzmanība.
Savi stāsti
Pirmā iezīme, kas saskatāma visās parādē iekļautajās izrādēs, ir vēlme uz skatuves strādāt ar saviem stāstiem. Līdz ar to radītās izrādes kļūst par savdabīgu un personisku to veidotāju pieredzes pētījumu, centieniem saprast sevi, savu pieredzi un apkārtējās vides lomu tajā.
Atšķirībā no Andra Kalnozola, kura sarakstītais, dramaturģiskais materiāls komiskajai izrādei Labākais cilvēks Tahkurannā sasaucas ar mēģinājumiem saprast savu paaudzi un tās attiecības ar pasauli, kurā dzīvojam, Paulas Prozorovičas Porcelāna dūmi ieguvuši daudz personīgākus vaibstus, mēģinot konstruēt to bērnības pieredzi, kura šķiet tik neērta, ka rodas vēlme to apspiest. Diemžēl meklējumi mazotnes atmiņu failos tematiski aprobežojušies vien ar pirmajām seksualitātes atklāsmēm un sāpīgo vecāku šķiršanās motīvu.
Samērā tieši sociālās pieredzes atspoguļojumam pievērsies horeogrāfs Sergejs Taraseņa savā dejas izrādē Pati uzmanība, ilustrējot indivīda nebeidzamajām alkām pēc ievērības un atzinības un uzdodot jautājumu – vai pūliņi ir tā vērti?
Telpas robežas
Horeogrāfes Sintijas Siliņas veidotā laikmetīgās dejas izrāde Otrais līdzīgi kā pēc tās spēlētā Pati uzmanība runā par attiecībām, tomēr šajā gadījumā ne tik daudz cilvēciskām, cik telpiskām. Tā izceļas ar metaforisku un smalku meklējumu tēmu - centieniem iekļauties, bet brīžiem prevalēt pār doto vidi un tās elementiem. Tukšajā spēles telpā - Dirty Deal Teatro otrā stāva zālē -, no blakus telpas skanot bungām, kuru skanējums apbrīnojami precīzi sasaucas ar katru dejotājas Evitas Birules kustību, tiek meklēta indivīda vieta vidē, cenšoties saplūst ar sienu, koka balstiem telpas vidū un pelēkajām kāpņu margām. Iekļauties vai vadīt – tāds ir jautājums.
Telpa spēlē galveno lomu arī Viestura Roziņa iestudējumā Paspēlēsim mājās. Tiesa, precīzāk būtu teikt – nevis pati vide, bet gan ideja par to. Apspēlējot dažādus priekšmetus, kuri novietoti spēles laukumā, tiek uzburta vīzija par vietu, kurā tie iederētos. Tomēr nav īsti skaidrs, kāpēc režisors šo teju ezotērisko procesu uzticējis trīs jauniešu tēliem (jaunie aktieri – Kaspars Zāle, Laura Atelsone un Laura Zunda), kuru savstarpējie dialogi – tajos aiz katra trešā vārda izskan kāds lamuvārds - liek apšaubīt spēju sajust pasauli niansēti. Galu galā uzburtās vides maģija sabrūk starp tēlu ikdienišķajām attiecībām – neizlēmīgu mīlas trīsstūri un rupju vārdu plūsmu.
Telpas atmiņa nozīmīga arī Paulas Prozorovičas Porcelāna dūmos, kalpojot par katalizatoru bērnības atmiņu izvirdumam.
Andris Kalnozols izrādē Labākais cilvēks Tahkurannā savu centrālo varoni ievieto tam neierastā vidē. Noslēgta un sveša telpa - mazpilsētas dārza būdiņa - kļūst par atbilstošu lokāciju, kur Madim (Ivaram Krastam) sastapties ar tiem ļaudīm - īpaši kolorīts ir Jurģa Spulenieka attēlotais zaglēns -, kuri aizved viņu līdz pašreflekcijai.
Epizodiskais vēstījums
Skatoties parādē iekļautās izrādes nākas secināt, ka gandrīz visās (izņemot abas dejas izrādes) par teju vienīgo stāsta epizožu montāžas veidu tiek izmantota tumsa līdzīgi kā tas nereti notiek kino.
Šāda pieeja, it īpaši gadījumos, kad iedzīvinātie stāsti ir tik fragmentāri kā Porcelāna dūmos, Labākais cilvēks Tahkurannā un Paspēlēsim mājās, kļūst nogurdinoša. Vēl viens triks, kuru jaunie režisori apvienojuši ar izvēli skatītāju uz neilgu laika sprīdi iegremdēt tumsā, ir laika apstāšanās ilūzija, sastindzinot aktieru kustības. Šādu pieeju izmanto gan Paula Prozoroviča, savijot savu varoņu bērnības atmiņas ar "reālā" laika plūdumu, gan Viesturs Roziņš, reflektējot vides radītās mirāžas Paspēlēsim mājās tēlu galvās.
Izvēlētā naratīva struktūras konstrukcija diemžēl caur pamanāmo montāžu kļūst tik uzskatāma, ka nolaupa skatītājam daļu no stāsta atšķetināšanas prieka, kā arī apcērp plašākas interpretācijas iespējas.
Dirty Deal Teatro skatāmie Kultūras akadēmijas diplomdarbi sniedz iespaidu, ka jaunie režisori un horeogrāfi ir gatavi runāt ar skatītāju personīgi, pētīt indivīda un vides simbiozi. Lai gan saturiski izvēlētais ceļš liekas saistošs un nozīmīgs, formas ziņā paveras vēl plašas iespējas šos cilvēciskos meklējumus iekrāsot neparastāk un laikmetīgāk.
Līdz 10. jūnijam Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā Zirgu pasts arī iespējams novērtēt šī gada Dramatiskā teātra aktiera un režijas mākslas kursa absolventu sniegumu.
Visas izrādes būs skatāmas arī Dirty Deal Teatro jaunajā sezonā. Jaunumiem var sekot http://dirtydeal.lv/teatro/