Režisori Inese Mičule un Valters Sīlis piedalās projektā Prove
Proves formāts nosaka, ka režisori drīkst iestudēt, ko un kā vēlas. Bez ierobežojumiem. Vienīgais apstāklis, kas jāņem vērā, — festivāla noteiktie budžeta griesti. Vai bija grūti izvēlēties, ko iestudēt? Vai teātrī to, ko darīs Provē, jaunie nevarētu atļauties? "Nē, varētu," saka Inese Mičule. Viņa iestudē Rudītes Kalpiņas stāstu dramatizācijas Stāsti man par... Stāsti par 80.gadu jauniešiem. "Ideja man bija jau sen, tikai gaidīja savu kārtu. Mani ļoti iedvesmoja Rudītes Kalpiņas stāsti, bērnībā izlasīti, studiju gados caur Selindžeru aktualizēti. Kad man piedāvāja iestudēt, es, protams, padomāju par citām idejām, bet... Es negribu jebko. Gribu to, kas ir iecerē." Cik pārliecināta jaunā režisore bijusi par saturu, tik mainīga izrādījusies forma. "Tas ir kā ar kūku, kad pirmo reizi cep. Ir ieraugs — aktieri, ir ideja, bet komponenti nāk pamazām. Varbūt izteikšos vecmodīgi, bet man negribas trakot. Nē, trakot gribas, bet nevaru pārlēkt pāri tam, ko es nevaru. To apzinos. Trakošana nedrīkst būs mākslīga."
Cits stāsts ir Valteram Sīlim. "Taisīt kaut ko neiespējamu. Kaut ko tādu, ko nemaz nevar izdarīt," viņš saka. Pirmais, kas esot bijis skaidrs, — žanrs būs fantastika. Un noskaņa — gaiša, priecīga. "Tagad visām kultūras institūcijām ir automātisks attaisnojums — piedāvāt izklaidi, jo ir krīze. Mēs domājām, kā uztaisīt patiesi labu izklaidi. Varbūt galu galā tā nemaz nebūs komēdija, bet mēs ļoti gribam pavadīt skaisti un jēgpilni šo laiku." Izrāde soloties būt trīs stundas gara. Tas ir vēl viens izaicinājums, jo jaunajam režisoram no "gara laika" esot bail: "Gribu noņemt to sajūtu, ka trīs stundas ir kaut kas šausmīgs." Vai Prove ļauj darīt to, ko, piemēram, Nacionālajā teātrī, kur V.Sīlis ar panākumiem iestudējis jau divas izrādes, nevarētu? "Nē, bet mierina sajūta, ka šis ir izmēģinājumu poligons. Ja nav ne mazākās nojausmas, ko tu dari, ja gribi izgaisināt trusīti, bet neesi burvis un meklē, kā to izdarīt... Tādā ziņā Prove dod brīvību. Bet es nejūtu, ka man vajadzētu šeit darīt ko īpaši traku. Tā nav."
V.Sīļa izrādes nosaukums būs Oāze. "Kas ir oāze? Būtībā oāze ir tā, kā stāsta, piemēram, par brīnumainajiem poļiem. Grotovski, piemēram. Tu savāc kopā cilvēkus, ar ko gribi strādāt, aizej mežā un strādā. Diemžēl šādā brīnumā nevar dzīvot ilgi — kādam apnīk, gribas atpakaļ reālajā dzīvē. Tāpat ar bītliem. Liekas, kas var būt neloģiskāk, kā izjukt bītliem. Bet izjuka," saka V.Sīlis. Viņa izrādei, šķiet, cauri strāvos arī skumjas. Pēc ideāla teātra. Pēc ideālas kopības, kas ir iespējama tikai utopiskā sapnī.
To, ka šinī gadā Prove nebūs "traka" pēc definīcijas, bet gan jauniešus pašus interesējošu tēmu risinājums, slavē G.Laiviņa. "Mums ir bijušas problēmas ar jauniem māksliniekiem, kas uzskata — viņiem piedāvā uzdevumu taisīt kaut ko nenormāli netradicionālu. Ar viņu pieredzi, loģiski, tas ne vienmēr izdodas. Bet man ļoti patīk, ka šogad abi dara to, ko grib darīt." Tāpēc interesanti bijis strādāt arī abiem pedagogiem — ar diskusijām, pārrunām, bet līdzvērtīgi, ne mācību diktātā. Festivāls cer, ka abu pērnajā sezonā sevi jau pierādīt paspējušo mākslinieku izrādes izdosies parādīt interesentiem arī pēc Homo novus beigām. Viss, kā ierasts, atkarīgs no finansējuma. Tikmēr gan I.Mičule, gan V.Sīlis, par spīti finansējuma trūkumam un tāpēc atceltiem projektiem, arī šosezon strādās Latvijas teātros — I.Mičule Liepājā un Rīgas Krievu teātrī, V.Sīlis — Nacionālajā un Liepājas teātrī.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.