"Neparasts salikums," man pasprūk sarunā ar Simonu Orinsku - dzejnieci un dejotāju, kura Kultūras akadēmijā studējusi kultūras teorijas, bet patlaban Stradiņa universitātē studē Dejas un kustības terapiju. Pirms sastapu Simonu, es patiesi nezināju nevienu dzejnieku, kuram ļoti patiktu dejot! Drīzāk otrādi - daudzi no viņiem par to rauc degunu, vai arī izrāda pilnīgu vienaldzību. Literātiem piestāv no rakstīšanas mazliet sakumpusi mugura un pa kādam neveiklam solim. Simona šo aizspriedumu lauž. Baltajās, plandošajās vasaras drēbēs viņa izskatās pēc liela, gracioza putna ar brūnām, sapņainām acīm. Buto deja Simonu savaldzinājusi ar ideju, ka pasaulē viss ir vienots. "Netiek dalīts labais un ļaunais, skaistais un neglītais. Jebkādai dzīves formai ir tiesības atrasties pasaulē."
Izaicinājums skatītājiem
"Man ir interese par plašu radošās izpausmes loku," Simona skaidro, kāpēc buto dejas izrādē, ko viņa rādīs šovakar, integrēta dzeja, videoinstalācijas, Lietuvas baznīcu baroks, grieķu skulptūras, industriālas un ezoteriskas mūzikas skaņas. Japāņu buto deja pasaulē kļuva populāra pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Japāņiem tā nozīmēja protestu pret zaudēto karu, ārzemju kapitāla ieplūšanu, kultūras amerikanizēšanos. Tā bija kā aicinājums japāņiem atgriezties pie savām saknēm. Buto aizsācēju Tatsumi Hidzikata un Kadzuo Ohno radītie balti grimētie, kailie tēli izjauca robežas starp teātri, ikdienas dzīvi, vīzijām.
Simona buto deju mācījusies pie pasniedzējiem vairākās Eiropas valstīs. Vai šo deju var iemācīties katrs? Simona uzskata, tas atkarīgs no katra pasniedzēja metodes. "Kustības it kā ir ļoti vienkāršas. Piemēram, iešana - lēna, lēna, tā kā migla. Un ilga. Līdz izmainās apziņas stāvoklis." Izrādes laikā dejotājam jāspēj novērst skatītāja uzmanību no ierasti interesantākā, kam piesienas acs - sejas. Nekāda ego, nekādas aktieru sejas! Tas, ko buto piedāvā, ir anonīms rituāls, kuram skatītājs pats var brīvi piemeklēt formu, jēgu, noskaņu. Portālā www.ideja.lv buto deja salīdzināta: "Ja Aisedora Dunkane (viena no izcilākajām balerīnām klasiskā baleta vēsturē - A.B-R.) dejā attēlo lapas kustību vējā, tad buto dejotājs identificējas ar šo lapu, kļūst par to." Tas nozīmē arī to, ka nav iespējams paredzēt, kas katrā izrādē notiks. Buto ir spontānas improvizācijas māksla. Savdabīga meditācija, ja gribat. "Patiesībā es izaicinu skatītājus. Viņu priekšstatus par to, kas ir deja. Tas ir kā pēkšņs sitiens pa pieri - kas gan tas ir, ko es redzu?!"
Neko nevar saprast!
Simona ir viena no leģendārā Anša Rūtentāla kustību teātra dalībniecēm. Kā padsmitniece ieradusies Rīgā, lai mācītos Lietišķās mākslas vidusskolā, Simona drīz vien pieklauvēja pie Rūtentāla Kustību teātra durvīm. Radās interese: kā savienot dažādus mākslas veidus? Absolvējot Kultūras akadēmijas Kultūras teoriju nodaļu, viņa maģistra darbam izvēlējās tēmu par kustību teātri Latvijā. "Lai redzētu kontekstu, es daudz lasīju par kustību teātriem pasaulē." Simona atzīst, ka dejojot vislabāk izjūt, ka ir dzīva. Simona raksta dzeju, dejo, deklamē. To visu rādīs šovakar kopā ar Lietuvas kolēģi Skaidru Jančaiti. Simona ir pārliecināta, ka Latvijas jaunajai paaudzei ļoti interesē oriģināli radošie projekti. Viņi tos gaida, un labprāt iesaistās.
Kādās buto meistarklasēs reiz Simona no pasniedzēja saņēmusi aizrādījumu - stop, var redzēt, ka šajā brīdī tu domā! Atslēgt satraukto, mainīgo prātu un ieklausīties sevī nav viegli, atzīst Simona. Šeit vienmēr palīdz "sitiens pa pieri", jeb pēkšņs pārsteigums. Nu, piemēram, tāds kā pats izrādes nosaukums - Ceļu galos acis plīv. Kā tādā dzenbudistu pastāstā, pirmajā brīdī no tā neko nevar saprast! Tieši šajā brīdī mums ir iespēja ieraudzīt, cik kalkulējošs, garlaicīgu precizitāti paģērošs ir dienišķais mūsu prāts, cik viegli to izsist no rāmjiem. Simonai patīk šis mulsums.