Teātru tikšanās 2012

Vienā no svarīgākajiem Eiropas teātra forumiem Theatertreffen Berlin, kurš ik gadu maijā pulcē 10 uzmanības vērtākās izrādes no Vācijas, Austrijas un Šveices un kurā pirmo reizi piedalījās arī latviešu režisora darbs - Vīnes Burgteātrī veidotais Alvja Hermaņa Platonovs-, šogad aizsākās ar diskusiju presē. Pirms vēl svētki vispār bija sākušies.

Spektra daudzveidība

Vācu ietekmīgais laikraksts Frankfurter Allgemeine Zeitung, apskatījis septiņu kritiķu izlases desmitnieku, uzdeva principiālu jautājumu par Theatertreffen jēgu. Tā ideja kopš pašiem pirmsākumiem vēl tālajā 1964. gadā ir bijusi sapulcināt vienuviet spēcīgākos vācvalodīgā teātra mākslinieciskos rokrakstus, parādot spektra apjomīgumu visā tā daudzveidībā. Tieši šis koncepts Theatertreffen vienmēr ir atšķīris no visiem citiem festivālu simtiem un tūkstošiem. Šogad žūrija bija nolēmusi vairs nekrāmēties ar veco ideju, bet apkopot aktuālākās tendences vācvalodīgajā teātrī. Kritiķi arī ir cilvēki, ironizē laikraksts, un viņiem negribas atrasties nostatus. Viņiem gribas darboties līdzi un rakstīt līdzi, būt tur, kur mutuļo galvenā straume. Bet beigu galā iznāk vien tā, ka žūrija kļūst par meinstrīma direktīvu apkalpotāju, laika garam pieslieties alkstošu bezmugurkaulnieku. Pēc būtības - teātra daudzveidīgo iespēju nonivelētāju. Jo līdzās aktuālajām tendencēm teātros top būtiski darbi, kas neskrien laikam ne pa priekšu, ne pakaļ, bet atļaujas būt pārlaicīgi un tajā pašā laikā ir būtiski šodienas cilvēkam.

Interaktīvajā diskusijā viens no oponentiem metās iebilst, kā pretargumentu minot tieši Alvja Hermaņa Platonovu, kas jau nu gan esot pilnīgi imūns pret visiem Zeitgeist un aktuālajām tendencēm. Un korespondē pilnībā ar raksta patosu - ir jāstājas pretī meinstrīma teātra producēšanai un apkalpošanai.

Režijas teātra izsīkums

Theatertreffen 2012 tik tiešām bija ļoti ērts tiem, kuriem šķiet, ka teātrī vissvarīgākais ir tendences un etiķetes piekāršana mākslas darbam. Taču forums arī izgaismoja tā sauktā režijas teātra problēmas, kas ir izstrādājušās nu jau vairāk nekā 20 gadu garumā un kas vācu teātri ir padarījusi ļoti vienveidīgu. Ar spēcīgiem izņēmumiem, protams.

Saknes šai parādībai stiepjas no studiju sola. Pavisam nesen vācu presē tā beidzot tika formulēta kā problēma - režijas fakultātes studenti visu mācību laiku nododas lugu dekonstruēšanai, lai to vietā radītu savu spēles pasauli. Taču, fakultāti beidzot, jaunajiem režisoriem pietrūkst profesionālās prasmes un varēšanas iestudēt klasikas darbu veselumā un jēdzieniskajā dziļumā, nesaskaldītu spēļu klucīšos un nepārvērstu pilnīgi citā pasaulē. Deviņdesmito gadu režijas viļņa varenais spēks tagad, 2012. gadā, sāk rādīties izplūdis seklumā.

Problēma ir tajā, ka režisoru jaunradītā pasaule bieži vien ir sīkāka un seklāka par lielo autoru radīto. Te gan jāatceras, ka arī klasikas zelta fonds taču ir atsijājies no tūkstošiem citu darbu, kas radīti vienā laikā ar gadsimtus pārdzīvojušiem šedevriem. Otra problēma ir acīmredzamajā faktā, ka ar formas darināšanu apsēstajā režijā dzīvais cilvēks no teātra ir pazudis kā šķira, par kaut kādiem dziļākiem procesiem viņā un sarežģītības atklāsmēm nemaz nerunājot.

Jauns spēks

Theatertreffen 2012 kā patiešām svaigas, pilnīgi atšķirīgas no kopainas izvirzījās tieši tās izrādes, kuru uzmanības centrā režisors ir novietojis dzīvo cilvēku. Kā Alvja Hermaņa Platonovs ar pavisam citādu jauno reālismu, dzīvi mēģinot attēlot dzīves formās, kas vienā brīdī pārslēdzas uz cilvēciskajiem tuvplāniem, padziļinātu un mierīgu ielūkošanos cilvēkos. Pilnīgā kontrastā ar skatuviskajām drazām, kas nomācošā pārsvarā ieskauj cilvēkus uz šodienas skatuvēm, ir šīs izrādes scenogrāfija, rūpīgi un vēsturiski precīzi veidotā XIX gadsimta Krievijas lauku muiža, augstas skatuviskās kultūras darbs, ko radījusi Monika Pormale. Par šo darbu viņa saņēmusi Theatertreffen atzinības rakstu un uzslavas recenzijās.

Kā nīderlandiešu režisora Johana Simonsa britu jaunās dramaturģijas 90. gadu ikonas Sāras Keinas trīs lugu - Cleansed, Crave, 4.48 Psychosis - montāža. Izrāde, kas, divu stundu garumā izspēlējusi visas vācu režijas teātra sastrādātās klišejas un nomocījusi ar aktieru kliegšanu līdz pilnīgai nepanesamībai, pēc starpbrīža kļūst dzidra un eksistenciāli dziļa. Pilnībā nomainījis izrādes stilu, režisors atdod telpu stīgu orķestrim ar klavierēm un diviem grandioziem aktieriem Sandrai Hillerei un Tomasam Šmauzeram, satriecošā spēkā atklājot, ka cilvēka dziļākais izmisums mēdz būt tikko sadzirdams. Traģēdija cilvēkā notiek klusi. Citu nepamanīta. Un garīgā dimensija kā mūzika, kas skan visu izmisuma monologu laiku, ir pasaulē klāt. Cilvēks ar to piedzimst, kur tā paliek vēlāk?

Pavisam īpašu ieskatīšanos cilvēka apziņā un manipulācijas procesos ar to piedāvā šveiciešu režisora Milo Rau dokumentālā izrāde Hate Radio. Šajā teātra darbā ir runa par kādu radiostaciju Ruandā, ar kuras raidījumiem 1994. gadā cilvēku apziņa tika konsekventi zombēta, ierosinot viņus uz baismīgiem masveida noziegumiem. Manipulatoru darbiņu bija uzņēmušies izglītoti Eiropas lūzeri, kas nebija spējuši atrast darbu savās mājās.

Šī izrāde būtu atsevišķa raksta vērta, jo piedāvā rosinošu veidu mūsdienu teātrī darbā ar vēsturi, kā saslēgties ar dokumentāliem pagātnes notikumiem un likt domāt par tiem.

Teātris megagigaformātā

Kā īpašs piedzīvojums un pārdzīvojums teātrī šogad izvirzījās izrādēs pavadītais laiks, iedzenot apziņu ne tikai pavisam īpašā uztveres stāvoklī, bet liekot vēl jo vairāk aizdomāties, ar ko tad tas tiek piepildīts. Te ir grūti paiet garām Ibsena sāgai Juns Gābriels Borkmanis, ko Volksbühne-am-Rosa Luxemburg Platz 12 stundu garumā attīstījis norvēģu režisors Vēgars Vinge un vācu scenogrāfe Ida Millere, atstājot tālu iepakaļ Nikolasa Štēmana astoņarpus stundas ilgstošo Faustu I+II vai piecas stundas garo Platonovu. Ja vien garums pats par sevi tiešām būtu izrādes nozīmīguma kritērijs un nenāktu prātā iedziļināties, ko tad šis absolūtais laika uzvarētājs pārraida skatītājiem, un ja pieņem, ka teātrī komunikācija ir svarīga pirmām kārtām tomēr ar cilvēkiem, nevis tikai ar kritiķiem, diskursu rakstītājiem.

Tieši Juna Gābriela Borkmaņa gadījumā tā nav. Šī ir ļoti laba izrāde kritiķiem, kas var izrakstīties turpu šurpu, demonstrējot savu erudīciju, to viņi arī dara, pārspējot cits citu. Bet ko lai ar to iesāk normāls cilvēks, kurš arī festivālā ir gatavs pārvarēt grūtības un savas ērtības, gatavs izaicinājumam, ja vien teātris spēj atvērt viņam acis, ausis, sirdi, kam būtiskam?

Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši... - Junā Gābrielā Borkmanī lēnām tiek skaitīts uz priekšu. Zane Kreicberga no Jaunā teātra institūta, sarežģītās teātra formās rūdīts cilvēks, teicās esam gaidījusi trīs stundas kaut kādas pārmaiņas, bet pie 2500 tomēr atteikusies no savas apņēmības. Nākamajās festivāla dienās dzirdēju no vācu kolēģa, ka prasības pret skatītājiem ir augušas, viņš bija salūzis jau sestajā stundā, klausoties monotono skaitīšanu. Izrādes esot pilnīgi dažādas, un neviena nelīdzinoties citai.

Es šo izrādi skatījos rudenī un pametu skatītāju zāli jau otrajā stundā pēc tam, kad apmēram stundu tika šauti cilvēki, kas uz skatuves nāca pa durvīm iekšā istabā. Pirms tam pusstundu skatījos pornogrāfiju, kam sekoja vai viss XX gadsimta teātra avangarda izteiksmes līdzekļu arsenāls, sakāpināts līdz ekstrēmam un vēl tālu pāri tam. Tā arī neizdevās atrast nevienu, kas šo izrādi būtu noskatījies līdz galam.

Pat recenzijas autore, kura strādāja arī žūrijā, savā rakstā aizbildinājās ar vēlo transportu un bērnu, kas jāliek gulēt, lai dienesta pienākumus izpildītu līdz galam. «Ja par uzmanības vērtu mums šodien ir kļuvis tas, kas krīt ārā no visiem rāmjiem, Junam Gābrielam Borkmanim noteikti ir vieta Theatertreffen,» ironizēja Berlīnes Kultūras radio.

«Kā ies tālāk?» jautā Berlīnes lielākais dienas laikraksts Der Tagesspiegel un turpat arī atbild: «Varbūt un cerams - ar daudzām Alvja Hermaņa izrādēm, kurš kopā ar Vīnes Burgteātri bija atvedis savu Platonovu un atgādināja, kas var būt teātris. Piecas stundas un katra minūte ir pulsējoša, piepildīta ar slēptu spriedzi. Piecas stundas Čehova, kurās notiek tas, ko mēs, Berlīnē, pēdējoreiz varējām piedzīvot Goša izrādēs: kā apskatei izliktā cilvēku garlaicība kļūst caurspīdīga un atļauj ielūkoties vissmalkākajās norisēs, kā lēnām aizsākušies konflikti caurlaužas šķietami uz vietas stāvošajai darbībai ar likteņa spēku.

(..) Ar ārkārtīgi muzikālu izjūtu Alvis Hermanis horeografē ainas, uznācienus un nogājienus, it kā garāmejošas cilvēku saķeršanās, pievilkšanās un atgrūšanās dinamiku tik organiski kā elpojot. Māksla. Standing ovations otrās nedēļas beigās.»