Bērnu izrāžu nav daudz, lai neteiktu, ka to gandrīz nemaz nav. Lai tiktu saklausīti, ar bērniem jārunā viņiem saprotamā un tīkamā veidā. To prot internets – spilgti un īsi. Taču pirms tas pārņem prātu, ir vērts mēģināt savādāk. Piemēram, ar dzejoļiem. Arī Inga Gaile izvēlējusies dzejas valodu, uzrunājot ne tikai savas divas meitas. Viņa Dirty Deal Teatro iestudējusi sa-dzīvošanas spēli bērniem vecumā no 2. līdz 7. klasei Vai otrā grupa mani dzird?. Tās pirmsākums ir 2014. gadā iznākušais dzejoļu krājums, par kuru Inga saņēma Latvijas Literatūras Gada balvu nominācijā Labākais Latvijas autora darbs bērniem.
Nosaukums izklausās kā skolotājas jautājums. "Tā gandrīz ir. Vai otrā grupa mani dzird? ir tituldzejolis grāmatā, un to Inese Zandere izvēlējās kā krājuma nosaukumu," skaidro Inga. Šis dzejolis bija rakstīts vecākajai meitai Alisei, kura toreiz gāja bērnudārzā. Audzinātājai bija skaļa balss, un situācijā, kad vajadzēja pārraudzīt 30 bērnu, viņa ļoti skaļi mēdza saukt. Dzejolī skolotāja sauc un sauc, bet bērni grib saprast, kāpēc skolotāja tā kliedz. "Bet semantika tiek paplašināta," piebilst I. Gaile. "Es mēģinu saprast – kas ir tā otrā grupa? Bērni attiecībā pret pieaugušajiem? Varbūt tie ir homoseksuāli cilvēki? Tikpat labi tā otrā grupa var būt pieaugušie? Jautājums ir retorisks, un katram būs cita atbilde."
Izrādē darbojas trīs bērni. Pusaugu zēns iepazīstina skatītājus ar mazo māsu. Viņa tā jau grūtajā dzīves periodā, kad vecāki izšķīrušies un katrs atraduši citu partneri, uzrodas vēl viens personāžs – jauna māsa. "Kā viņi atrod saprašanos, kā viņi sadzīvo šajā situācijā, kurā ielikti ne pēc savas gribas. Pieaugušie izrādē neparādās, bet tiek pieminēti. Dzejoļi ir arī par to, cik grūti kārtot istabu, ka pazūd mantas, ka jādara darbi, kur jābūt pacietīgiem," stāsta I. Gaile. "Es ar dzejoļiem mēģināju atklāt viņu attiecības – gan savstarpējās, gan ar pasauli. Dzejoļi ir kā bērnu iekšējais monologs." Pēc izrādes noskatīšanās bērni arī tiks aicināti sniegt savu vērtējumu un pārdomas par redzēto. Tāpat izrāde ir iespēja neformālā atmosfērā iepazīties ar latviešu jauno dzeju, saprast, kā to iespējams lasīt, atsvabinoties no ierastās asociācijas par dzeju kā kaut ko, kas rūpīgi jāmācās no galvas. Dzejoļi var būt kā pašizpausme, brīvība un valodas spēles.
Inga Gaile šim savu dzejoļu uzvedumam ir ne tikai dramaturģe, bet arī režisore. "Par režisori mani nevajag saukt. Es gribu izstāstīt stāstu," viņa saka, bet piebilst, ka tad, kad būs vairāk laika un bērni būs izauguši, iespējams, ka gribēs kaut ko vairāk darīt tieši režijas jomā. "Man paveicies, ka šajā izrādē ir talantīgi aktieri. Gatis Gāga un Liena Šmukste režiju ir studējuši, es – tikai pāris gadu tādā kursā gājusi. Karīna Tatarinova ir profesionāla aktrise. Ir viegli kopā darboties," saka Inga.