Elīnai Cērpai bija pieci gadi, kad viņa skatījās Pētera Lūča Meldermeitiņu. "Pastāv intelektuāls apgalvojums, ka tas bija šlāgeris, bet īstenībā visiem klusām patika," pieļauj režisore, kura 18. augustā ar komandu Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē aicinās uz saviem Pētera Lūča personības minējumiem. Stipru, ziemeļniecisku raksturu cienītājs, latvisko vērtību sargātājs, vīrs baltā kreklā ar prievīti, cilvēks, kurš gribēja dzīvot caur to labu, mūžu mūžos Zvejnieka dēla pirmais Oskars? Kas īsti bija Pēteris Lūcis? Pats sev un Valmieras teātrim? Režisore uzsver, ka izrāde ir dokumentāli meklējumi. Riharda Rudāka paaudzes aktieri, kas paši pieredzējuši Pēteri Lūci, režisori pieskata un neļauj interpretācijā aizklejot pārāk tālu. Veselīgu skatu "no malas" un stāsta struktūras skaidrību nodrošina dramaturģiskais konsultants Matiass Knolls.
Šķiet, tev jau radies rituāls, ka starp katru nākamo izrādi Latvijā ir pauze kādi četri pieci gadi. Kad runājām pagājušo reizi, teici, ka biji tuksnesī. Ko darīji pēdējos gados?
Nekur nebiju pazudusi, es tikai nereklamēju, ko daru. Ne visu laiku, bet trīs gadu garumā kopā ar mazu teātra organizāciju Pigeon Bridge veicu pētījumus par Pēteri Lūci. Viņiem interesē laikmetīgais teātris, mēs "sasitāmies» kopā, un viņi teica – mēs tev varam palīdzēt. No sākuma nebija domas, ka strādāšu ar Valmieras teātri. Sākām meklēt līdzekļus, lai varētu veikt pētījumu. Tas ir milzīgs. Paralēli esmu strādājusi citos projektos.
Kā tu ieinteresējies par Pēteri Lūci? Jābūt ļoti personīgam iemeslam, lai trīs gadus nodotos pētniecībai.
Jā. Man liekas, ja es astoņus gadus nebūtu lielākoties bijusi projām no Latvijas un ja man nebūtu ļoti specifiskā teātra skola un saistība ar diezgan novatorisku laikmetīgo teātri, tad man laikam nekad nebūtu tik ļoti interesējis Pēteris Lūcis. Ja esi izgājis cauri posmam ar ultramodernu darbu performancēm, tad vienā brīdī vari tiktāl novērtēt Lūča antikvāro aspektu, lai gribētu atkal ar to nodarboties – paņemt un izlikt daļiņās, atvērt un paskatīties, kas tas ir, un ielikt to laikmetīgā kontekstā.
Vai nebija problemātiski izveidot dramaturģiju stāstam par cilvēku, kuru cildina kā "rudzu maizi", "labu cilvēku" utt.? Nesaskāries ar bezkonflikta dramaturģijas risku?
Tā gluži nav. Šo priekšstatu Lūcis pats par sevi izveidoja.
Vai tavi pētījumi šo oficiālo priekšstatu padarīja daudzšķautņaināku?
Ir tādas lietas, ko es joprojām nevaru teikt un droši vien arī neteikšu. Izrādē tas nedaudz parādīsies, bet cienot Lūci. Mēs to vārdos neformulēsim, bet atspoguļosim, kas tas varēja būt.
No sākuma mani Lūcis interesēja tikai no teātra viedokļa. Sapratu, ka neviens vairs teātri tā nepraktizē. Mani interesēja, kā viņš taisīja teātri, kas tie ir par paņēmieniem? Ja viņš aktieriem liek uznest uz skatuves sienu, tad kā viņš to liek darīt? Kāda ir šī vecā režisora leksika, kuru viņš izmanto, lai atvērtu aktieri? Šajā laikā, man šķiet, režisoru valoda, kad viņi strādā ar aktieri, ir vairāk vai mazāk vienlīdzīga intelektuāla formula. Tiek izmantoti līdzīgi salīdzinājumi.
Lūcis bija režisors – autodidakts. Viņš bija cēlies no kārtīgas kalpu ģimenes. Viņam bija pašam izveidojies priekšstats, kāds varētu būt teātris. Viņš bija izveidojis savu formulu, kā režisēt, un mani interesēja šī dīvainā formula. Mans pētījums noteikti ir arī saistīts ar latviskās identitātes meklējumiem latviešu teātrī. Viņš ir ļoti, ļoti latvisks. Tajā pašā laikā tu vari man uzdot jautājumu, kas tad ir latvisks? Bet, ja mēs uzdodam šo jautājumu, tad atbildi, man liekas, var meklēt pie Lūča. Vismaz – attiecībā uz teātri. Lūča teātrī nav daudz ko atkodēt, bet var iekrist vienkāršotā priekšstatā, ka tas bija vienkāršs teātris. Bet mēs, piemēram, savā mēģinājumu procesā nemākam uztaisīt lauku ainas lūciskā garā. Cenšamies, bet mums nesanāk, un mēs to atklāti arī parādām. Sapratu, ka Lūča milzīgās personības aspekts darbojas pāri viņa izrādēm. Sākumā man nemaz negribējās iedziļināties viņa biogrāfijā. Bija arī pieņemts, ka Lūcis runā sagatavotās frāzēs. Nolēmu – labi, ja man ir dots laiks, tad pētīšu arī cilvēcisko aspektu. Beigās nonācu pie tā paša. Viņš patiešām bija altruists. Būt labam cilvēkam, līdz galam labam – praktizēt devību, laipnību, īpaši režijas profesijā, ir ārkārtīgi grūti. Nonācām pie Lūča humānisma. Viņš domāja par citiem. Lūcis praktizēja to, ka viņš kalpo otram cilvēkam. Tas ir tas, ar ko šobrīd saskaras aktieris Imants Strads. Labi, viņš var paņemt ārējo formu, bet Strads saprot – lai nospēlētu Lūci, ir jābūt gigantiskai, masīvai mīlestībai. Tikai tad šo lomu var nospēlēt. Lūcis bija izveidojis sev perfektu tēlu. Uz katru jautājumu viņam bija sagatavotas astoņas atbildītes. Viņš nekad neizkrita no rāmjiem, bija sagatavots jebkurai provokācijai. Mums paveicās ar to, ka viena ģimene iedeva kaseti, kurā ir vairākas sarunas ar Pēteri Lūci, viņam nezinot, ka saruna tiek ierakstīta.
Cits cilvēks?
Jā, cits cilvēks. Daudz trauslāks, brīvāks. Kad viņš ir kopā ar saviem draugiem, tad vairs nedzird tos patētiskos teikumus.
Teici, ka tevi interesēja Pētera Lūča pašradītā "dīvainā formula"? Kā tu vari raksturot, ar kādu metodi viņš strādāja, ar ko viņa stils bija iezīmīgs?
Pirmkārt, Lūcis bija vārda meistars, viņam bija absolūtā dialoga dzirde. Vienas aktrises dažus vārdus viņš varēja režisēt divas dienas. Otrs aspekts, kuru par viņu noformulēja vēlāk, – Lūča metode ir summējusies viņā jau kopš viņa dzimšanas. Lūča metode patiesībā ir viņš pats. Viņš vienkārši bija ārkārtīgi talantīgs cilvēks. Kādā veidā tas realizējās uz skatuves – tas ir cits jautājums. Lūcis ārkārtīgi mīlēja publiku. Par to man izrādē nav, tas mani pārāk neinteresēja.
Man likās interesanti arī tas, kā vienkāršs režisors kļūst par šo milzīgo aktieri, Oskaru, un pēc tam cilvēkam visu mūžu ar šo Oskaru ir jāstaigā. Tā viņam ir bijusi tāda atbildība. Mēs meklējam, kurā brīdī Pēteris Lūcis ir Pēteris, nevis Oskars.
Zvejnieka dēla pirmizrādē kinoteātrī Splendid Palace publikas interese ir nokaitēta tiktāl, ka skatītāji izlauž durvis. Lūcis noskatās filmu zāles beigās un no kinoteātra iznāk kā tautas dievināts mīlulis. Vai maksa par triumfu nebija turpmākā dzīve ar Oskara masku, kuru vairs nebija iespējams noņemt?
Lūcis jau pats bija cilvēks – maska. Rihards Rudāks izrādē saka: "Mēs netiksim viņam klāt." Tās būtu ārkārtīgi lielas ambīcijas teikt, ka mēs tagad piekļūsim Lūcim. Bet ja mēs varam viņam apiet apkārt... Noorganizēju arī vienu tikšanos ar viņa bijušajiem skatītājiem, kuri ir redzējuši viņa izrādes. Vienā brīdī mums tomēr ir sanācis viņam piekļūt. Bijām aizbraukuši uz Lūča mājām, kur viņš dzīvoja Slampes ielā. Viņš uzbūvēja šo māju kopā ar savu cilvēku. Lūcim bija saimniece Maruža, viņa tur tagad dzīvo – maza, veca tantīte. Viņa mūs ielaida iekšā, un tur 80 procentu ir saglabājies viss kā laikā, kad te dzīvoja Lūcis. Putekļi pat ir tie paši! Iznācām ārā katrs savā dīvainā noskaņojumā.
Savā Facebook profilā biji ielikusi Pētera Lūča fotogrāfiju, kur viņš sēž gultā pie sienas, kuru rotā sega ar daudzu rakstainu cimdu "instalāciju" – kā no Jetas Užānes kolekcijas. Aicināji cilvēkus izrādei ziedot dūraiņus. Lūcim tiešām bija tāda dūraiņu siena?
Jā. Viņam bija tādi cimdi. Scenogrāfe Ineta Sipunova pat atrada dažus oriģinālos, un cilvēki arī mums daudz sadeva.
Pastāsti, lūdzu, sīkāk par izrādes dramaturģiju. Kas veidos tekstu?
Tā ir kompilācija. Viena aina var būt kompilācija no trīs – pieciem avotiem, izņemot "Krodera ainu". Tas bija vienīgais gadījums, kad Lūcis neļāva kādam iestudēt kādu izrādi. Oļģerts Kroders vēlējās iestudēt Marsela Karnē Krāpniekus. Lūcis neļāva, jo uzskatīja šo darbu par pārāk amorālu, runājot viņa vārdiem. Mums šo stāstu pastāstīja, bet nezinām, kā konkrēti tas notika, līdz ar to esam uztaisījuši savu interpretāciju. Atradām arī fantastisku vecu kinomateriālu – kādus četrus kilometrus garu filmu, ko viens teātra aktieris bija filmējis kopš 60. gadiem. Šo materiālu digitalizējām un izmantojām izrādē.
Īsta bagātība.
Jā. Iespējams, ka no tā vēlāk var uztaisīt filmu. Strādāju kopā ar Austru Skudru, kas Lūča laikā bija Literārās daļas vadītāja. Viņa ar Lūci kopā ir strādājusi kādus 40 gadus. Dažās ainās viņa man palīdzēja būvēt formu, kā Lūcis režisē aktieri, jo es to vienkārši neprotu. Lūcim ir nenormāli specifiska valoda – vecā latviešu valoda. Tas ir tāds šarms!
Vai pieskaraties arī otrai Lūča kanoniskajai lomai – Indrānu tēvam?
Jā, vienā epizodē.
Vai izrādē ienāks arī Lūča laikabiedri – Valentīns Maculēvičs, Oļģerts Kroders, Māra Ķimele –, ar kuriem viņš vienā laikā strādāja?
Tikos gan ar Maculēviču, gan Ķimeli. Tie ir ļoti krāsaini stāsti, bet nav laika tos ielikt. Izrādes laiks vienkārši lido.