Īpaši spilgtas bija pēckara viesizrāžu atmiņas, kad aktrise ar "zaļo nāvi" jeb gruzoviku ar izrādēm izbraukāja Latvijas laukus. "Priekšā bija kostīmu kaste, mēs paši sēdējām pufaikās. Kad uznāca lietus, mēs sedzām dekorācijas, ne sevi. Paši sevi mēs nežēlojām nemaz. Nebija nekādu viesnīcu, gulējām salmos, kurus noklāja uz grīdas," atceras aktrise. Ja kāds gribējis pagriezties, visiem bijis jāgriežas reizē, "pēc adāmmašīnas principa, gribi vai negribi".
Reiz ceļā kaut kas noticis ar "zaļo nāvi", un aktieri galā nonākuši tikai ap pussnakti. Cilvēki joprojām sēdējuši un gaidījuši. "Nu, ko darīsim?" vaicājuši aktieri. "Jūs būvējiet dekorācijas," teikuši laucinieki, "mēs aiziesim izslaukt gotiņas, nāksim atpakaļ un skatīsimies." Toreiz izrāde beigusies ap pieciem sešiem no rīta. "Tas bija ļoti aizkustinoši redzēt, ka cilvēki tik ļoti mīl teātri," saka Vera Singajevska.
Nauda par biļetēm nemaz nav ņemta. "Kāds atnesa kādu oliņu, cits – sviesta pikucīti. Mums jau arī ēst gribējās," piebilst Vera Singajevska, kurai šodienas aktieru prasības – "dodiet man vienvietīgu numuru!" – ir grūti saprotams un šķiet vairāk kā kaprīzes.
Laikmetīgais teātris skatītāju mēģina apzināti iesaistīt darbībā, pasniedzot kā jaunu formu meklējumus, bet tolaik, pēckara viesizrādēs, publika esot komentējusi un runājusi līdzi gribi vai negribi. "Šilleram ir tāda mode, ka viņš saviem varoņiem liek ļoti ilgi mirt. Mirst un mirst un nevar vien nomirt," stāsta aktrise. Viņas varone jau bijusi izdzērusi indi, mīlētājs pārkritis pāri un raudājis: "Neaizej, neaizej…." Balss no zāles: "Kur tad šī var aiziet?! Tu jau guli viņai virsū!" Par aizrādījumu aktierim – "tev ķūlis vaļā!" – arī neviens neesot mulsis.
Protams. Kāds no sanākušajiem pavaicāja arī par Karlsonu, aktrises laikam jau populārāko un mīlētāko lomu. Cik ilgi vajadzējis laika, lai uzģērbtu polsterēto kostīmu? "Divas stundas," atbild Vera Singajevska. Karlsona grimu viņa esot "paņēmusi" no sava jaunākā dēliņa Mārīša (Māris Āboliņš – skaņu operators – red.), kad viņš savā gultiņā tāds stāvējis un skatījies ar lielām acīm un lūpu kaktiņiem mazliet uz leju. Karlsona propellers esot izmeklēts pa malu malām, kamēr īstais atradies tepat fabrikā Straume.
"Nu ko jūs tik daudz mani klikšķiniet?!" Vera Singajevska draudzīgi uzsauc fotogrāfiem. "Ko lai es jums vēl pastāstu? Vai gribat es jums pastāstīšu pasaku?" Atskan daudzbalsīgs "jā" kā bērnudārzā. Aktrise savā neatkārtojamā balsī izstāsta Kārļa Skalbes pasaku par to, kā radušies vizbulītes – "vientiesīgā maiguma" vēstneses. No lāča asarām par pazudušo draudzenīti peli, kas izdomāja aiziet pie smalkāka brūtgāna – baltā runča. Kā gāja, tā aizgāja. To tā aukstasinīgi nemaz nevar izturēt. Skalbi un Singajevskas pasaku. Tāda vienkāršība un īstums liek cilvēkiem slaucīt acis, gluži pret savu gribu.
Sveicot aktrisi Veru Singajevsku jubilejā, vēl līdz 29. aprīlim Jāņa Rozes grāmatnīcās aktrises atmiņu grāmatu Mans mūžs, kā arī pasaku un dziesmu ierakstus var nopirkt par draudzīgāku cenu.