Filma Laimīgajiem veicas1/2

Arsenāls ar stroķi

80.gadu beigās Arsenāls sākās ar militarizētu patosu un skaidru programmu vīziju, kur bliezīs šāgada stroķis.

Jaunas asinis dara uzmanīgu — šajā ziņā Arsenālam, Latvijā notiekošajam kinofestivālam ar pamatīgu tradīciju asti, šogad būs ugunskristību gads. Ilggadējās festivāla sejas un kreatīvā dzinuļa Augusta Sukuta aiziešana pagrīdē — pelnītā atpūtā Spānijā — droši vien no "kultūrbiznesa" attīstības viedokļa nav ne laba, ne slikta, taču nenoliedzami tā ir pārmaiņu zīme.

Festivāla vadības nomaiņa — Elvita Ruka stājās Sukuta vietā šāgada pavasarī — gan nenozīmē, ka jaunā Arsenāla direktore ir sākusi tukšā vietā. Festivāla lēnīgais ritms — reizi divos gados —, kas īpaši lēnīgs šķiet dinamiskajā failu apmaiņas laikmetā, šoreiz varbūt pat izrādījies izdevīgs: Arsenāls, kas startēs šajā piektdienā, ir gatavots ilgi — šī festivāla vadlīnijas iestrādātas jau Sukuta laikā.

Tēmu lauciņi

Publika, kas pērk biļetes uz festivāla seansiem (šogad ne tikai tradicionāli Rīgā, K.Sunī, bet arī Coca–Cola Plaza, ignorējot Kongresu namu), reti iedziļinās konceptuālos uzstādījumos un programmu sarakstos. Skatītājs izvēlas konkrētas filmas, daudz neprātojot, vai filma tiek izrādīta Foruma skatē (tātad neformālajā Arsenāla konkursā, kurā vinnētājs tiek izlozēts) vai Baltijas filmu skatē, pasaules kino panorāmā vai sadaļā Vakara filmas. Šīs programmu kopas ir svarīgas vismaz pašiem festivāla veidotājiem, meklējot filmas pasaulē, precīzāk, citos festivālos, bīdot tās kopā noteiktos tēmu lauciņos — vai tie būs ģeogrāfiski (kā slovāku kino 80.gadu vai Honkongas mūsdienu filmu retrospekcija) vai tematiski, kā, piemēram, programma Tēvi un dēli, kurā apkopotajām filmām tak jau jāreflektē par paaudžu pretrunām. Šī atlase var būt pat skaniska: viens no pamanāmākajiem Arsenāla uzstādījumiem ir vairāku mēmā kino filmu izrādīšana, kas aicina aizdomāties par XX gadsimta 20.gadiem, kad izsīka mēmā kino ēra, atdodot vietu skaņai.

Komerciāli un publikai pievilcīgākā filmu programma Arsenālā tradicionāli apkopota zem cepures Vakara filmas. Tajā beidzot Rīgā tiks izrādīta mūzikas zvaigžņu fotogrāfa Antona Korbijna, kurš savulaik strādājis arī ar Prāta vētru, filma Kontrole (par to sīkāk U.Rudaka rakstā). Tajā būs skatāmas arī šāgada pasaules festivālos, konkrēti, Berlīnes festivālā, rādītās filmas Elēģija (Penelope Krusa ar vēzi mirstošas sievietes lomā) un apbrīnojami vitālā britu režijas un improvizācijas meistara Maika Lī dzīvesprieka doza Laimīgajiem veicas.

Bez zvaigznēm?

Pat pasaules festivālos rafinētiem kritiķiem šis Arsenāls piedāvā diezgan sarežģītu uzdevumu — tikt galā ar būtībā jau maz izsakošiem filmu nosaukumiem un autoru vārdiem. Arī tā nav ne laba, ne slikta ziņa — ņemiet, meklējiet, atklājiet, necerot, ka publikas pievilināšanai varēs grabināt kādas tur "kannu vannu" un citu festivālu balvas un radošo darbinieku "goda nosaukumus". Tikpat labi šāda maz zināma masa var garantēt gan spilgtas atklāsmes — re, ko mums Arsenāls atklājis! —, gan vilšanos — par viduvēju filmu straumi, kuras var gan redzēt, gan arī neredzēt. No tā nabagāks nekļūsi.

Lielo festivālu sieti — filmu, galveno balvu ieguvēju, atrādīšana — Arsenālu nesaista. Tas rok, vismaz mēģina rakt pats. Es nepiederu pie tiem, kuri to uzskata par īpaši viedu stratēģisku veiksmi: cerības sasmalstīt brīnumus to pašu lielo pasaules festivālu paralēlajās programmās visbiežāk iestrēgst konkrētā filmu atlasītāja "patīk/nepatīk", "uzrunā/neuzrunā" kritērijos.

Taču nav ko dalīt lāci, pirms tas vēl nav nomedīts. Ejiet un skatieties! Varbūt Arsenāla direktore Elvita Ruka, kurai tuvs ir militārisms (Arsenāla starta šāviens šodien notika zemessardzes 17.pretgaisa aizsardzības bataljona teritorijā), ņem un nobliež ar. Galu galā Arsenāls savulaik 80.gadu izskaņā aizsākās ar mākslinieciski militarizētu uzstādījumu (festivāla vizuālajā grafikā traucās tā kā raķetes, kā olas) un arī ar ļoti skaidru konceptu — atklāt pasaules kino avangarda pērles pagātnē un tagadnē.

Šodien

Uzmanību!

Seko mums

Ziņas e-pastā

Aktuāli