Droši vien ne man vienai pret režisora Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra panākumiem pasaulē jau bija iestājusies zināma uztveres rutīna. Kārtējā galvenā balva prestižā Eiropas festivālā? Prieks, protams. Tikai jau ar ierastības piegaršu. Kopš 2003.gada, kad Zalcburgā Austrijā dramatisko teātru festivālā A.Hermaņa iestudējums Revidents ieguva Jaunās režijas projekta galveno balvu, šķita, tik neviltots lepnums vairs nebūs izjūtams. A.Hermaņa iestudējumi — Revidents, Garā dzīve, Ledus. Kolektīva grāmatas lasīšana ar iztēles palīdzību Rīgā, Soņa, Klusuma skaņas. Saimona un Garfunkela koncerts Rīgā 1968.gadā, kurš nekad nenotika — izrādīti būtiskākajos Eiropas teātra forumos. Spožā piedalīšanās 62.Aviņonas festivālā (4.—26.VII) atsvaidzināja patriotisku lepnumu — ne jau katru dienu viens no trīs lielākajiem Francijas laikrakstiem — Libération — raksta cildinošas recenzijas par latviešu teātra izrādēm.
Senākais, leģendārām tradīcijām apvītais, 1947.gadā Žana Vilāra dibinātais Aviņonas festivāls, kur Pāvesta pils un klosteru mūri (galvenās spēles telpa — festivāla vizītkarte) uzsūkuši diženu aktieru balsis, bija palicis pēdējais, kurā līdz šim nebija spēlēta neviena JRT izrāde. Festivāla rīkotāji acīmredzot nolēmuši, ka pašapzinīgās un nedaudz vīzdegunīgās franču kultūras pašcieņas noilgums — neuzķerties uz modes vārdiem — ir godam izturēts. A.Hermaņa Soņa šogad tika uzaicināta festivāla pamatprogrammā līdzās tādiem režijas vārdiem kā Romeo Kasteluči (kopā ar aktrisi Valēriju Drevilu bija pasludināts par festivāla īpašajām personībām), Anatoliju Vasiļjevu, Stefanu Kegi no Rimini Protokol, Tomasu Ostermeijeru, Žanu Fabru, cirka autoritāti Žoanu Legilermu (Cirque ici). Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka 62.Aviņonas festivālā notika arī Ingas Ābeles lugas Tumšie brieži lasījumi Patrika Pino iestudējumā. Luga izdota arī grāmatā, augustā to translēs Francijas radio France Culture.
Patiesāka par dabisko
Tatjanas Tolstajas Soņas interpretācija tika spēlēta piecas izrādes Salle Beno?t XII telpās (mazais spēles laukums) festivāla ieskaņā. Radošā grupa: režisors Alvis Hermanis. māksliniece Kristīne Jurjāne, lomās — Gundars Āboliņš, Jevgeņijs Isajevs. Ja pirmajā izrādē šur tur rindu galos rēgojās pa tukšai vietai, tad pēc atsauksmēm jau nākamās dienas avīzēs pēdējā izrādē pie kasēm drūzmējās pamatīgs pūlītis, un visi, diemžēl, iekšā netika. Francijas laikraksta Libération speciālkorespondente Aviņonā nav skopojusies aktiera Gundara Āboliņa (Soņas) spēli salīdzināt ar franču kultūras nacionālajiem svētumiem — mīmiem Etjēnu Dekruā un Marselu Marso, un nav šaubu — tas ir augsts vērtējums. Recenzijā "Soņa". Patiesāka par dabisko (08.07.08) recenzente Maija Butejē raksta: "Var tikai apsveikt Gundara Āboliņa mēmo spēli, kura žesti ir tikpat smalki, cik viņa stāvs — impozants/iespaidīgs."
Izcēlumā sarkaniem burtiem aprakstīta vistas cepeša sagatavošanas aina, kurā aktieris pārspīlēti enerģiskām kustībām masē mazo vistas rumpīti, izsaucot zāles sajūsmu. Libération recenzija raksturo vispārējo skatītāju attieksmi, kas neizvirda pārspīlētās ovācijās un kāju dauzīšanā, smējās, kad bija jāsmejas, un raudāja, kad bija jāraud, vienojās smalkjūtīgā izpratnes pilnā klusumā. M.Butejē par vienu no izrādes skaistākajiem brīžiem sauc tēlu dzimšanas brīdi skatītāju acu priekšā, un pirmos vārdos, kas atskan: "Bija reiz cilvēks…"
Le Monde speciālpielikums Avignon 2008 izrādi bija pieteicis kā vienu no festivāla atklājumiem, kuru "latvietis Alvis Hermanis slēdzis kā absolūto melodrāmu". Ceru, ka jūs šo vārdu lietojat pozitīvā nozīmē? — preses konferencē pārvaicāja režisors. "Esmu pārsteigts, ka dažās valstīs vārds "sentiments" ir kaut kas slikts. Garā dzīve ir rādīta 25 valstīs, esmu secinājis, ka vācieši ir ļoti, ļoti uzmanīgi ar emocijām. Baidās. No otras puses — pastāv, protams, risks taisīt tīši emocionālu teātri, kā to dara Holivudas kino, īpaši Spīlbergs. Sentiments citiem vārdiem ir emocionālā atmiņa. Kas tur slikts?" savu melodrāmas izpratni paskaidroja A.Hermanis. Preses konferencē atklājās, ka pastiprinātu interesi par Soņu noteicis arī fakts, ka spēcīgajai krievu psiholoģisma tradīcijai piederošā T.Tolstaja Francijā ir ļoti populāra, bet tieši šis stāsts par sievieti ar zirga ģīmi un milzīgo sirdi līdz šim nav tulkots.
Pretpoli. Hermanis — Kasteluči
Aptaujāju nejauši izvēlētus skatītājus pēc pirmās izrādes.
Žurnālists Rūdolfs Herberts no Lionas: "Pirms dažiem mēnešiem es redzēju citu Alvja Hermaņa iestudējumu — Idiotu (Idiots. Romāna sākums, pēc F.Dostojevska romāna, Schauspielhaus ZŅrich, Šveice — U.A.). Tas ir brīnišķīgs teātris. Domāju, ka viņš ir labākais režisors Eiropā. Un, protams, arī aktieri. Neticami, neticami." Urālos dzimusī pasniedzēja no Monpeljē Alfīlija: "Ļoti, ļoti patika. Lieliski aktieri, tik smalki strādāja! Redzējāt, kā franči to sajuta? Negribēja iet projām — aplaudēja, aplaudēja un aplaudēja. Ļoti labs iestudējums — patika visas šīs precīzās detaļas — istaba, labi pārraidīta laikmeta atmosfēra un tas, kā aktieri strādāja ar detaļām. Vīrietis, kurš spēlēja Soņu (Gundars Āboliņš — U.A.) to darīja ģeniāli." Sofija Borē recenzijā Nebeidzamais maigums raksta: "Interpretācija ir tik valdzinoša, jūtīga, aizkustinoša, ka prāts pazūd, paliek pāri tikai emocijas."
Neredzēju visu Aviņonas festivāla programmu — 46 izrādes, bet jau pēc redzētajām 11 nešķiet pārdroši izteikt pieļāvumu, ka Hermaņa Soņa un Kasteluči Elle, Šķīstītava, Paradīze bija mākslinieciskās telpas centrālie pretpoli. Cik Hermaņa teātrim svarīgi ģenerēt maigumu, tik Kasteluči — būt griezīgi spalgam un nesentimentālam, cik tālu Hermaņa teātris atgrūžas no zemapziņas krēslas zonas un Arto nežēlības teātra paradigmas (to režisors uzsvēra arī preses konferencē, atkārtojot JRT estētisko platformu), tik — Kasteluči teātris dziļi ieiet šajā teritorijā.
Tikai bērni un vācieši
Laikam jau Alvis Hermanis nebūtu viņš, ja laistu garām iespēju vienlaicīgi pabaidīt un pašarmēt veco Eiropu ar ekstravagantiem, politnekorektiem izteicieniem. "Lai taisītu teātri, ir nepieciešama kaislība. Man ir iespaids, ka XXI gs. Eiropā sociālais, politiskais konteksts vairs pietiekami nedod ieganstu teātra kaislībai. Tas darbojās XX gadsimtā, bet tagad vairs ne. Mēs pilnībā izvairāmies no politikas, bet ticam, ka personīgās dzīves vienmēr būs drāmu un kaislību pilnas. Tāpēc bieži kopā ar aktieriem radām savus stāstus. Es patiešām ticu, ka mūsdienu teātris nav jāizmanto kā instruments, lai mainītu pasauli un sabiedrību. Ka tas ir iespējams, varbūt vēl tic bērni un vācieši. Vislielākais radikālisms mākslā ir būt vecmodīgam. Es domāju, ka teātrim ir jābūt par emocijām, poēziju, daudz smalkākām lietām," preses konferencē JRT māksliniecisko platformu raksturoja A.Hermanis. Arī atsauksmēs par Soņu jūtams izbrīns, kā no dekorācijā tik "tradicionālas, parastas" (30.gadu dzīvokļa precīzajā rekonstrukcijā Libération recenzente pat sajūt naftalīna smaku) izrādes var rasties tik dzīvs un patiess teātris.
"Aviņona eksplodē," raksta Le Monde speciālpielikums. Kādreizējā pāvesta rezidence, kuru apņem 4,8 km garš mūris un kurā visa orientēšanās notiek pēc astoņiem vārtiem mūrī, kļūst līdzīga karuselim, kas griežas galvenās ielas Rue Republique galā. Festivāla oficiālajai profesionāļu programmai pievienojas amatieru offprogramma, šogad aptuveni 1000 (!) izrāžu. Ja pirmajās dienās vēl ņēmu izrāžu reklāmlapiņas, tad jau trešajā nākas sagatavot laipnus melus — ļoti žēl, tieši šodien jau braucu prom. Ik uz soļa var sastapt nelielas cilvēku grupiņas, kas pie notekcaurulēm, jebkura staba, stīvējot viens otru augšā aiz dibena, sien arvien jaunus un jaunus papes plakātus. Kopā ar saviem suņiem un velosipēdiem viņi šķita kā amatnieku teātrītis, izkāpis no V.Šekspīra Sapnis vasaras naktī. Pieķeru sevi apbrīnojam un priecājamies par viņiem — kā var tik ļoti mīlēt teātri?!…
Vai Aviņonas festivāls nekļūst pārāk elitārs? Vai tas ir politisks, vecākais, parīziešu? — tie bija jautājumi, kuri nodarbināja pašus frančus, domājot par sava no senām tradīcijām nākošā festivāla identitāti. Šis jautājums, ne bez domstarpībām, katru gadu tiek pārskatīts no jauna, līdzīgi kā Dziesmu svētku sūtība — Latvijā.u
Turpmāk vēl par izrādēm: Stefans Kegi & Lola Ariasa Lidostas bērni, Romeo Kasteluči Elle, Šķīstītava, Paradīze, Sidi Larbi Cherkaoui Sutra