.. Lai vai kā, tas ir pasaules kalendārs un veiksmes gadījumos, kad vietējie koncertorganizatori sajūt kādu īpašu ierosmi patiesi iepriecināt vietējos klausītājus, mēs elpojam pasaules gaisu... un ne sliktāku par vietējo...
Ko darīt starplaikos, kad gaidām ziņu par kādu lielkoncertu? Viens klubiņš, otrs.. Viena grupiņa, otra.. Apnicīgi. Zūd vēlme interesēties par vietējo skatuvi, kur nu vēl maksāt naudu par ieejas taloniem. Un pēc tam paskaitot, kas tad tur sanāk – piecas grupas uz trīs klubiem Rīgā, tad vēl nedaudz Liepājā, mazliet Cēsīs. Atpazīstat viedokli? Jūsējais? Piekrītat?
Teikšu, lūk, ko – esot uz sajūsmas viļņa, esmu atklājis kādu paralēlo pasauli Latvijas mūzikā – stabilu un elpojošu, nesačakarētu... Īpaši cilvēki. Jo sevišķi uzmanību piesaista meitenes-bundzenieces. Arī puišiem ar gandrīz štimmējošām ģitārām nav ne vainas. Paskatījos pa labi, pa kreisi – nu ir! Goda vārds, kolosāli! Pie sevis nobrīnījos - esam kādu strēķīti dzīvojuši maldu pasaulē, prasījuši no knapskaitliskajiem veterāniem nez kādu novatorisma sulu, izdomājuši iluzorus „fīlingus’ vietās, kurās ir pabūts jau desmitiem reižu... Apātijas vakuums, kurā gribas tikai piedzerties, ne?
Latvijā dzīvo ļaudis, kas sapņo mūzikas sapņus ikdienā. Viņi nealkst vietējas nozīmes kontraktu ar pašpasludinātiem producentiem vai ierakstu kompānijām, kuras līdz šim tikai retu reizi ir līdzējušas tieši mūzikai. Šie ļaudis spēlē jo nevar nespēlēt. Arī mirklis bezpersoniskajos radio viļņos viņus tikai iepriecina, bet nebaro. Viņi dzīvo savādāk un viņu laiks ir gandrīz klāt. Ar patīkamu satraukumu vēroju, cik ļoti un netraucēti atgriežas dzīvās mūzikas šarms, cik ļoti līdz šim nevienam nezināmi mūziķi izbauda katru mirkli uz skatuves. Tās emocijas, škiet, bija iesnaudušās vai arī apzināti iemidzinātas. Man kremt, ka nevaru viņiem palīdzēt vairāk kā ir lemts - šo mūziķu dabiskais cīkstiņš to paredz, ka jādara pašiem un nevienam citam. Viņi spēlē labi.
Raugi, šovasar joprojām notiks festivāli, daži tikai otro gadu un, cerams, ne pēdējo un sajūsminošās šaurās rocības apstākļos krīt provinciālās pašpietiekamības plīvuri - sūrie honorāri ilgtermiņa skatuves dominantei, pāviskā dīžāšanās aizskatuvē, un pāri visam mūžīgi visskumjākais – neārstējamais paškritikas trūkums.
To vērojot prātā nāk apcerīgas domas – varbūt tie, ko saucam par „jaunajiem”, nemaz nav jaunie, bet gan tie īstie. Bet vai tad vecie kādreiz nebija jaunie? Kas ir aizmirsts? Ko esam palaiduši garām?Vai tik kāds vecais nav smalki un viltīgi parūpējies par jēdziena „jaunie” nedaudz nekorektu un vispārināti necildinošu injekciju mūziķu leksikā? Kurš ir tas vecais, ko?
Īstie spēlē vienkārši priekam. Līdzko vecais tomēr gribēs tos treknos dālderus, spēlēdams vien pāris koncertus gadā, skatuves turētājs apdomāsies, jo ierobežotā rocība liks atteikt un meklēt mūziku citur. Neviens vairs nav lepns. Tas labi. Un vēl kas - festivāli nebūs piebārstīti ar rietumu trešās līgas krikumiem, kas aizņem to vietu, kur būtu jāspēlē mūsu ļaudīm, kurus visai miglaini aprakstīju iepriekš. Dīvainas, bet labas lietas notiek, kad kolektīvi noticam trūkumam. Tie, kas raduši ņemt vairs nespēj atrast drošus iemeslus, kamdēļ kādam būtu šiem kaut kas atkal jādod.
Vieniem tas ir beigu sākums, bet otriem tas ir reāls sākums no visnepretenziozākā starta podesta, kurš nemet augstumos un tālumos, kuros sākotnēji grūti izprast virzienu, tādējādi atdodot sevi mulsumam un māņiem par veiksmi. Trausluma un ievainojamības brīdis... Lai vai kā, vairumā šī gada festivālu muzikālais saturs izskatās ļoti cerīgs – veselīgi nomācošs pašu talantu pārsvars uz skatuves un, cik esmu dzirdējis, nekādas kosmiskas cenas.
Vai tiešām būtu noticis kas patiesi brīnumains? Vai tiešām spēlmaņi spēlēs un ļaudis darīs tik vien kā tiešām klausīsies? Vai tiešām būsim sagaidījuši brīdi, kad ļaudis pēc sev tīkamā koncerta kopā klusēs par mūziku, nevis rūgti žultaini spriedīs par slikto alus kvalitāti un šakālīgi augsto šašlika cenu...? Prasiet viņiem - tiem, kas spēlē bez nosacījumiem. Tāda mūzika sāk skanēt aizvien skaļāk...