600 lappušu biezais, Natašas Vimmeras meistarīgi tulkotais romāns par zaudēto jaunību un romantiskiem dzejniekiem-autsaideriem anglosakšu pasaulē izpelnījās ārzemju autoriem neraksturīgu atzinību. Uz New York Times Book Review pirmā vāka tas tika aprakstīts kā “lielisks, skumjš un viens beidzot saturīgs” romāns. Vīriešu žurnāls Playboy šim romānam novērtējumā piešķīra četrus “zaķīšus”. Savukārt Bolaņo pēdējam tulkotajam romānam “2666” amerikāņu prese ir veltījusi vairāk uzmanības kā jebkura arvien dzīvā, angliski rakstošā autora darbam. Neviens vien Bolaņo uzskata par savas paaudzes ievērojamāko rakstnieku, postmodernu atbildi uz Gabrielu Garsiju Markesu.
Bolaņo fotogrāfijās visbiežāk ir redzams ar cigareti un ironisku smaidu. Viņš bija klaidonis, melnstrādnieks un narkomāns, kas kļuva par kulta figūru literārajā pasaulē un pamīšus dzīvoja un strādāja Čīlē, Meksikā un Spānijā. Lai arī slavu viņš ir izpelnījies ar prozu, primāri viņš sevi uzskatīja par dzejnieku, nevis prozaiķi. Tikai pēdējā savas dzīves desmitgadē viņš ķērās klāt prozai, sarakstot šajā relatīvi īsajā laikā četrus stāstu krājumus, desmit romānus un īsprozas darbus, pirms nomira ar aknu slimību 50 gadu vecumā. Bolaņo prozai pievērsās, kad viņam piedzima dēls, jo visai prātīgi uzskatīja, ka nevarēs nodrošināt ģimeni ar dzeju vien. Viņa proza tiek raksturota kā tumša, seksīga un politiska.
“2666” ir mistisks, ambiciozs darbs, kas vienā grāmatā vieno piecus romānus starp kuriem tikpat kā nav nekāda sakara. Ceturtais un garākais romāns ir par daudzām slepkavībām fiktīvā Ziemeļmeksikas pilsētiņā. Grāmatu esot visai grūti lasīt, taču kritiķi ir sajūsmināti. Žurnāls Time ir nosaucis “2666” par 2008.gada labāko grāmatu. Dažu dienu laikā pēc tā pirmā metiena, izdevējs “Farrar, Straus and Giroux” nāca klajā ar jaunu tirāžu, kas pārsniedza 75 000. Lorīna Steina, romāna “2666” redaktore, to komentēja, sakot, - “Tas ir sevišķs, dīvains romāns. Es tā īsti nesaprotu tā komerciālo aspektu.” Laikā, ka grāmatu apgrozījums nepieaug un tikai knapi 4% no amerikāņiem pieejamās daiļliteratūras tiek tulkotas no citām valodām, jo pārsteidzošāki šķiet panākumi grāmatai, kas skaitās haotiska, sarežģīta un intelektuāli prasīga. “Tā ir grūta un ļoti skumja grāmata. (..) Tā ir kā intelektuāls Harijs Poters,” Steina norāda The Economist.
Taču dažuprāt šī mīkla ir viegli atrisināma. Bolaņo spraigā, neformālā valoda atgādinot daudzus amerikāņu klasiķus. Runājot par “Mežonīgajiem dektīviem”, Bolaņo pats atzina, ka viņš iedvesmojies no Marka Tvena “Haklberija Fina”. Vairāki kritiķi norāda, ka tajā skaidri saskatāma arī Keruaka “Ceļā” un Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā” ietekme.