Bonsai. Pundurkociņš traukā
Amerikāņu režisors Roberts (Bobs) Vilsons varētu atkārtot slaveno Kenedija frāzi "Ich bin Berliner" (es esmu berlīnietis), gluži kā to Berlīnes sienas krišanas priekos darīja cits ASV prezidents Bils Klintons. Bet 2009.gadā no teātra maģijas spožākā arhitekta Vilsona mutes skanoša joka sāls būtu drīzāk tāda, ka par berlīneriem sauc arī ar zapti pildītus pončikus, it sevišķi angļvalodīgajā pasaulē. Un tieši apetītlīgiem pončikiem/berlīneriem, tikai mirdzošiem un krīta baltiem, līdzīgi ir Vilsona amoriņi, kas karājas leģendārā vācu teātra Berliner Ensemble svaigās izrādes Šekspīra soneti mājīgajā telpā. Par agrākajām Vilsona izrādēm Berliner Ensemble (Briknera Leons un Lēna, Brehta Trīsgrašu opera) varēja jūsmot kā par perfektiem dekoratīvā "Wilson style" teātra — atrakcijas, gaismu un plastikas arhitektūras paraugiem, bet Šekspīra soneti tiešām dēvējami par "dārgumu lādīti", šedevru, kurā apžilbina ne vien līdz sekundei izskaitļotā gaismas, kustības, aktiertehnikas, dekorācijas harmoniskā partitūra, bet klāt nācis kas tāds, ko varētu saukt par anima viva — dzīvā dvēsele, emocionalitāte, sentiments, jūtas. Divos cēlienos dalītajai divdesmit piecu Šekspīra sonetu koncertizrādei oriģinālmūziku sarakstījis viens no talantīgākajiem amerikāņu/kanādiešu (pop)mūziķiem un dziedātājiem Rufuss Veinraits (35). Viņa barokālās poperas (pop+opera) muzicēšanas stils, teicamā muzikālā izglītība un, kas zina, varbūt arī aristokrātiskā izcelsme ļāvusi sacerēt dvēseli plosošu mūziku. Izrādes kulminācija — solo un korī atskaņotais 66. jeb LXVI sonets Paguris es saucu nāvi/Tired with all these, for restful death I cry... — kļuvis par hitu ārpus teātra.
Vilsons, šķiet, otro reizi — pēc Parīzes Comedie Francaise iestudētajiem Lafontēna fabulu laikiem — atļāvies teātrī rotaļāties kā bērns. Šī izsmalcinātā teju septiņdesmitgadīgā bēbīša fantāziju neiegrožo nedz tas, ka šis ir Bertolda Brehta akadēmisko tradīciju templis, nedz risks, ka Šekspīrs, vācu valoda, laiku un laikmetu kokteilis dekoratīvajā skatuves bildes ietērpā plus vēl ļoti britiskā folkrokmūzika, sajūgta teatrālu skeču virknē, netalantīga cilvēka rokās pārvērstos kiča balagānā. No Brehta mantoto teatrālās distancēšanās tradīciju aktieru spēlē Vilsons uzsver pat trīskārši: ar brehtisko zongu pārvēršanu liriskās, roķīgās vai repīgās balādēs, ar izspīlēto grimu "ģīmju mālēšanā", ar to, ka vīriešu lomas Sonetos tēlo sievietes, sieviešu — vīrieši, turklāt centrālās — Āksta, Šekspīra un karalienes Elizabetes — ļoti seni aktieri. Piemēram, Šekspīra lomas tēlotājai slavenajai vācu aktrisei Ingai Kellerei ir 86, Elizabetei — Jirgenam Holcam — 76, Ākstam — Rutai Glosai — 73. Viņu palēninātā plastika un izcili trenētās, klasiskās, tak joprojām dzidrās balsis rada fantasmagorisku, brīžam pat šerminošu efektu.
Vilsonam pieder absolūtā dzirde gaumes izjūtā: kaut arī katra aina — sonets būtu "ierāmējama" kā atsevišķs priekšnesums, režisors tomēr pamazām kristalizē vienotu dramaturģisko vadmotīvu visai izrādei.
Eņģeļi, amori ar mīlas bultām (asprātīga ir aina, kad kaprīzā Elizabete I ar rudo parūku pārvēršas par pastīvo, korekto mūsdienu sirmkundzi Elizabeti II ar tipisko rozā/lillā kostīmiņu/somiņu/cepurīti un ar tik fizioloģisku netīksmi izvairās no lidojošā amora, ka komiskā mīlas mošķa izšautās bultas... sastingst gaisā), seksīga Ieva ar ābolu un čūsku Paradīzes dārzā, kas kārdina proscēnijā uz augstiem vilsoniskiem beņķīšiem sēdošo Šekspīru un Elizabeti, bet šie tik aizrautīgi tirina kājeles un plaukstiņu sistā ritmā skaita sonetu obligātās četrpadsmit rindiņas, ka Ievu pat nepamana.
Augstdzimušie Anglijas Zelta laikmeta prinči un princeses stepētos, daiļos kā skulptūras tērpos, pēkšņi sastingst, lai pēc mirkļa (leģendārā Vilsona tumsas kadra, kas ilgst pāris sekunžu) jau citā, sterili baltā telpā pārvērstos... par benzīntankiem, kuru rokas — šļūtenes kūļājas gaisā, kā kad izmisīgi sauktu — mums slāpst! Mēs esam dzīvi, un neviens pat nenojauš, kas mēs bijām iepriekšējās dzīvēs — ne tehnoloģiski krāmi, bet aristokrāti. Vai varbūt pat vispār mēs nokritām no debesīm! Manuprāt, visskaistākā ir aina, kad divi iemīlējušies cenšas satikties, taču... Viņš (kas patiesībā taču ir viņa) ar milzīgu divriteni teju visas skatuves augstumā lēnām brauc atpakaļgaitā — no kreisās puses uz labo, Viņa (kas patiesībā ir viņš) — ar mazītiņu ritenīti sparīgi, bet lēni minas no labās puses uz kreiso, un — protams! — aizslīd viens otram garām.
Visās 25 teatrālajās ainās/ainavās un cilvēku izdarībās mājo kāds vārdos neizstāstāms trausls poētisms. Varbūt tas nāk no bērnībā lapotajām bilžu grāmatām, varbūt no sapņiem, kas mūžam ir skaisti — pat biedējošākie. Varbūt — no katra cilvēka reiz lolotās domas, ka varētu ņemt un pēkšņi pārvērsties, teiksim, no cilvēka par sunīti, jēriņu vai putniņu (un atpakaļ "atvērsties" arī). No domas par vidi, telpu, vietu, kur skaistumam var būt arī cilvēka — klauna seja. Klaunam var būt aizkustinošā Rutas Glosas mīmika un tipinošā gaita, bet var būt arī sarkastiskās Džordžetes Dī grimases un provokatīvie žesti (Džordžete Dī — tas atkal ir viens kulta personāžs — dziedošs transvestīts). Klauns varbūt ir vienīgais, kas var izaicinoši uzvesties gan mīlestības, gan nāves priekšā, ja tās varētu iemiesot dzīvās būtnēs. Vilsons to izdara — soneti (vārdi un mūzika) un sapņi (bildes) kā kaleidoskopā, šai brīnumainajā bērnu dienu tālskatī, sakrīt tajā skatītāju pozitīvās enerģijas kombinācijā, kas spēj izraisīt vienīgi sajūsmu un asaras. Visa izrāde liecina — tikai mīlestība un māksla uzvar nāvi. Tāpēc šim teātrim principiāli svarīgi, ka mīlestībai un mākslai nav dzimuma. Vecuma arī nav.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.