BrāliBrāli

Spoguļreprīze* Daile ausa

Tupot uz ceļiem, a vicenda, pārmaiņus, pamīšus tempā!

Kāpēc Gido tomēr uzdrošinājās dziedāt nacionālos klasiķus? Tas bija atkušņa laiks, atcerēsimies. Berklava komunistu laiks, kad sociālie ideālisti vēlējās veidot komunismu ar cilvēcīgu seju, pat ar nacionālām iezīmēm. Naivie. Uzrīkoja nodevu kora mūzikas festivālu - visi Rīgas kori vienā dienā izbrauca uz laukiem koncertēt. Toreiz, 1965.gada Dziesmu svētkos, īpaši bija uzaicināts PSRS Ministru Padomes priekšsēdis Nikolajs Kosigins.

Mežaparks piebāzts pilns ar miličiem. Vieni vienīgi miliči. Publiku veidoja no lūgtajiem viesiem, ieeja tikai ar ielūgumiem, bet tauta tik un tā vēlējās tikt uz koncertu, pieprasīja biļetes. Kam bija ielūgumi, tie samiernieciski sēdēja solos, starp skatītājiem daudz drošībnieku, bet miliči nespēja noturēt sanākušo tautu. Troksnis, šums! Dziedātāji vairs neskatījās uz diriģentu, bet uz miličiem, - kas gan tur notiek, par ko tāda jezga? Izšūpoja ritmu, bet rāmjos jāturas, šķita, ka notiek dumpis. Tauta netika iekšā.

Kas tie par Dziesmu svētkiem, kuri nav cilvēkiem? Dod, kas ķēniņam pienākas, un dzīvs paliksi, dzīvosi... Neraugoties uz stingro kontroli un apsardzi, uz Mežaparka lielo estrādi publika gāzās kā traka. Milicija sargāja, lai neienāk nevēlamie nacionālisti. Svētki tālaika cēzaram. Tauta, kas dzied, nav bīstama.

Komjaunatnes Centrālajā komiteja un Kultūras ministrija 1962. gada sākumā bija izvirzījusi Gido kori Daina braukt uzstāties Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Helsinkos. Daina taču bija Latvijā labākais koris, Dziesmu svētku laureāts! Gido kori sagatavoja godam.

Agrā pavasarī sagatavoto festivāla programmu Daina pat atdziedāja speciāli organizētai komisijai. Lai cik spoži koris dziedāja, represiju dzirnakmeņi Gido jau sāka malt. No diriģenta pienākumiem festivāla laikā Gido tika atstādināts. Kora organizēšanu festivālam Helsinkos uzdeva diriģentam Jānim Dūmiņam.

Dūmiņš izdarīja gudri - aizbrauca ar savu Medicīnas institūta kori un dažiem dziedātājiem no sadalītā kora Daina. Neviens nenosodīja tik cilvēcīgo vēlmi tikt uz ārzemēm. Oto Petrovičs Grīnbergs trakoja.

Tika nolemts, ka Gido rīkojies pretvalstiski. 1962.gada rudenī Gido izrādījās izstumtais. Ar sajūtu, ka bez pamata, bez nākotnes. Nebija nekā. Laimes putns aizlidojis, atstājot rokā vien dažas spalvas. Nebija ģimenes, nebija darba, nebija mājvietas, nakšņoja pie Janovnas. Kā to pārdzīvot? Ko darīt? Paša radītā kora nav, nekā nav. Labi, ka viņš strādāja ar vīru kori Auseklis, labi, ka bija aizrāvies ar Benitu. Labi, ka viņa bija. Gido klājās smagi. Viens palicis, viņš raudāja. Raudāja pieaudzis, izdzīts vīrietis. Piespiests zaudēt, saņemt līdzjūtīgus skatienus un pēc lielās atzīšanas un goda iztikt ar sīkdarbiem.

Gido vazāja pa sanāksmēm, sanāksmēm, pazemojošām sanāksmēm. Visur tika izvirzīti biedri, kuri publiski izteica nosodījumu Gido rīcībai. Tikai daži no viņiem bija piegājuši pie Gido un atvainojušies, lai Gido zina, ka notiekošais atgādina linča tiesu, raganu medības, un vēlreiz atvainojās, ka piemetuši arī savu nosodījuma pagali, lai saprotot. Tādi laiki, kad galva asiņaina, kad esi gatavs saņemt nākamo sviesto akmeni.

Rektoram Jānim Ozoliņam kādreizējais mīļais students bija jāatlaiž. Viņš Gido saprata. Ozoliņš bija komunists, labs komunists, ja saprotam šī vārda ideālo variantu. 1962.gada rudenī Konservatorijas partijas organizācijas aktīvs Gido piebeidza, piespiežot rektoru atlaist "tādu elementu, kas ir naidīgs padomju jaunatnei". Likteņa izlemšana notika pie rektora profesora Ozoliņa. Kārtējā sanāksme ar Gido pēdējā krekla mazgāšanas elementiem. Vīru kora Auseklis prezidents Oskars Kaņepītis nenobijās, aizstāvēja diriģentu, sak, labs diriģents, dziedam arī padomju dziesmas. Toreiz konservatorijā visi smēķējošie pedagogi smēķēja pedagogu telpā. Tikai Imants, kad bija rektors, trako smēķēšanu likvidēja. Gido sēdēja, zils nopīpējies, gaidīja piedūmotajā pasniedzēju istabā. Kad veļa bija izkarināta, kad Gido liktenis bija izlemts, Ozoliņš iesauca Gido: "Goris taisās tevi mest prom. Gido, man tevi jāatbrīvo. Klausi mani, un tā būs pareizi."

Aivars Goris toreiz bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas kultūras nodaļas vadītājs. Gido aizpīpēja vēlreiz. Ar Gori Gido bija veci rēķini vēl no Cēsu laikiem, bet lai nu paliek... Paciet, izturi, noturies. Nogaidīsim, ņemšu tevi atpakaļ, lai tikai noklust troksnis. Nacionālisms ož pēc divdesmit pieciem gadiem, nejoko, Gido. Padzīvo klusi.

Gido bija zaudējis visu, nācās piekrist. Ne darba, ne kora, nekā. Kaut mirsti nost.

Taču tad viss pārmainījās. Bijušais kora Daina prezidents Visvaldis Branka atrada izeju. Jādibina jauns koris! Ko raudi? Tik lēti nepadosimies, teica Branka, rīkosimies ar padomju izmeklētajiem ieročiem padomju ietvaros. Neviens tev iebilst nedrīkstēs, tici. Branka bija atradis palīgus. Aizveda nomākto Gido pie diviem vīriem, kas pārmainīja visu turpmāko dzīvi. Kompānija smalka, un pirmajā mirklī Gido apstulba: viens no tiem šivermans, otrs - uzkalpojies komunists. Gido sākumā sašuta: "Branka, ko tu mani atvilki midzenī pie vilkiem?" Sēdi rāms, Branka pavēlēja.

Konstantīns Bruskins, bijušais padomju armijas artilērists, bija profesionāli tehniskās izglītības kultūras nama direktors, komunistiskās partijas biedrs kopš pasaules radīšanas. Izdarīgs, spēcīgu balsi, mācēja ar augstiem kungiem tikt galā. Muzikāls kā jau lielākā daļa ebreju. Kultūras nams bija kā viņa galva un kabata. Saprotiet, kā gribat. Kurš var pīkstēt pretī darba rezervēm? Ar ebrejiem piemītošo nojausmu izdzīvot Bruskins būtu pratis ērti iekārtoties pat ellē, bet padomju sistēmā viņš bija atradis metodi, kā labi un mierīgi dzīvot. Profesionāli tehniskās izglītības kultūras nams badu necieta, i pašam labi, i... sašam. Vēlāk, saprotot, ka padomju sistēma brūk, viņš būs viens no pirmajiem ebrejiem, kas pārcelsies uz Izraēlu. Bruskins zināja, ka nacionālistam Kokaram šķaida galvu, ka notiek veļas mazgāšana ar nacionālām ziepēm. Redzēja, kā Universitātes kori padomju ideologi ietūcī padomju ienaidnieka kauna kreklā.

Otrs bija Jānis Brodelis, latvietis, komunists-ideālists, strādāja profesionāli tehniskās izglītības sistēmā. Brodelis - sistēmas priekšnieks, skanēja iespaidīgi! Viņa pārziņā bija padomju jauno strādnieku, tā saukto darba rezervju, pulks. Tas skanēja lepni - jaunais padomju strādnieks, vispusīgs cilvēks! Kad vajadzēja, Brodelis patētiski prata runāt no tribīnēm dažādās komunistu sapulcēs: jaunajam padomju strādniekam padomju valsts dod ne tikai darbapmācību, bet arī kultūru! Zālē aplausi, neviens neatrada iemeslu protestēt, un gan jaunajiem strādniekiem, gan cilvēkiem, kuri tajā brīdī kopa kultūras druvas, no tām pašām padomēm tika sagādāti neizsīkstoši līdzekļi.

Īstenībā tas izskatījās tā, ka pusaudžiem, bieži no laukiem, trūcīgu vecāku bērniem, bāreņiem, kuri pēc pamatskolas neturpināja mācības vidusskolā līdzekļu, paša iniciatīvas vai iespēju dēļ, tika sagādāti labvēlīgi apstākļi pilnasinīgai dzīvei. Jaunais strādniek, mūsu bērns, atceries, ka ir kas vairāk, nekā tikai strādāt, strādāt, rubīt, rubīt, rakt, metināt, kalt, art, šķeterēt, vērpt, kult, šūt, vīlēt - visu mūžu kādā fabrikā. Dzīve nav tikai darbs pie konveijera astoņas stundas dienā, sestdienas talkās, vienveidīgā, smagā maiņu ritmā. Lai arī mēs dzīvojam padomju laikā, trulais darbs nebūs tā vērts, ko tu ziedosi padomju dzīves labklājības celšanai - komunismam, kad visa būs gana, kad katram darbs būs pēc iespējām, katram nepieciešamais pēc vajadzībām... Būs, kad uzcelsim sociālismu, kad nostiprināsies materiālā bāze, bet dies" vien zina, kad tas būs... Dzīvo. Ej dziedāt, dejot, klausies labu mūziku, jaunais strādniek, jaunais cilvēk, mūsu bērns.

Neviens neticēja Brodeļa padomiskumam. Sirdī un pārliecībā Jānis Brodelis rīkojās nevis kā vagars pret savu tautu, bet kā aizsargs, veikli prata manevrēt ar padomju metodēm, aizstāvot tautiešus. Padomju sabiedriskais darbinieks, tā viņu pieteica publiski. Otrais kultūras ministrs, tā viņu godināja strādnieki, arodskolēni un mākslinieki. Tas nebija lišķīgi teikts, bet no sirds un patiesi. Brodelis pats bija padomju iestāžu tiranizēts nacionālo kadru raganu medībās, kurā LKP CK pirmais sekretārs Arvīds Janovičs Pelše apsūdzēja viņu kā nacionālistiski noskaņotu elementu. Saņēmis PAŠA Maskavas ministra atbildi, ka "arodskolu darbs Latvijā nostādīts teicami, Maskava sūdzības neceļ", Pelše atstāja Brodeli amatā.

Brodelis arodskolās sāka estētiskās audzināšanas kursu. Bija pārliecināts, ka stipras personības un māksla spēs atvērt bērnos emocijas. Tikko atver jūtas, tā cilvēks kļūst labs. Tā tas arī ir. Viņš to pierādīja Savienības mērogā. Katrai nozarei mākslinieciskajā pašdarbībā Brodelis atrada labāko kolektīvu. Dziedātājiem par tādu vēlāk kļuva koris Daile. Kur gāja skolu dziedātāji, pa priekšu devās Daile. Operā uz skatuves - stāv Daile un vēl 150 labāko dziedātāju no arodskolām. Viena meitenīte kaut kur stūrītī prasa otrai: "Kā es izskatos?" Varbūt neviens viņu tur redzēt nevar, bet viņai ir sajūta, ka viņa dzied - Operā! Kāpēc Brodelis tā darīja? Lai būtu emocionālais pārdzīvojums. Nav tā, ka likteņa sistie bērni nesaprot labu mūziku. Viņi var nojukt, ja spēlē traku mūziku, bet, ja skan laba mūzika, viņi to jūt, aplaudē, ir pateicīgi. Arodskolu audzēkņiem bija jāiet dziedāt un dejot, viņu svētkiem vajadzēja būt tik iespaidīgiem, lai nākamo divu nedēļu laikā mazie potenciālie nekārtību cēlāji nespētu neko sliktu sastrādāt.

Kultūras namā pie Bruskina, Brodeļa pasargāts, jau spēlēja Raimonda Paula orķestris. Pauls nekad nekautrējās atzīt, ka tad, kad viņam klājās grūti, viņš atrada estrādes orķestri tieši pie Brodeļa. Savukārt Brodelis bija atbildīgs par savu darbību padomju Maskavai, ne padomju Latvijas ierēdņiem. Maskavā ļoti atbalstīja Brodeļa centienus estētiskajā audzināšanā izmantot mākslas klātbūtni. Vissavienības profesionāli tehnisko skolu skatēs Latvija bija viena no vadošajām. Vēlāk koris radīja koncertuzvedumu kultūru. Brodeļa cilvēkiem vietējie vietvalži neķērās klāt. Ja vajadzēja kādu aizstāvēt, Brodelis to darīja. Vienu pērtu pret diviem nepērtiem! Brodelis runāja kvēli, aizrautīgi, slēdza radošos līgumus ar radošajām savienībām, lai rastos viegli izdziedamas dziesmas bērniem, kuri neko vairāk par Šalc zaļais mežs nebija dzirdējuši.

Ja cilvēkiem vajadzēja aizstāvību, zināja, ka jāgriežas pie Brodeļa. Palīdzēs. Gudrs komunists, dzejnieces Annas Brodeles vīrs, kas bija būtiski.

Puspiecēlienā, sobriamente, mērenā, atturīgā tempā

Nosēdinātajam nacionālistam Gido abi komunisti teica - dibini jaunu kori! Savu kori! Nāc pie mums! Teiksim, ka ar padomju kultūru audzināsim jaunos strādniekus. Teiksim, ka latviešu darba tautas koris propagandēs mūziku padomju darba jauniešiem, tā paplašinot viņu redzesloku, un popularizēs padomju tautas un komponistu dziesmas. Tādi padomju laikmeta muldamvārdi, vajadzīgie izdzīvotājvārdi. Slīdīgi vārdi un nogludinātas frāzes, veiksmīgi izmantoti, pieslīpēti eifēmismi, pret kuriem padomju ideologi nespēja atrast pretargumentus. Tā, lūk, vārdoja padomju sistēmā iekārtojušies Bruskins&Brodelis, ar ideoloģiski frāžainiem vārdiem kā košu lupatu vīkšķi aizcērtot muti jebkuram ideologam. Viss sāka notikt!

Pēc divām nedēļām Strūgu ielā 4, Darba rezervju kultūras namā, sanāca sešdesmit pieci dziedātāji. Tie bija gandrīz visi Dainas vecie dziedātāji, izņemot dažus, kam bija jābeidz Universitāte. Bija piedraudēts - ja turpinās pīties ar Gido Kokaru, tad lai laikus iedomājas, ka tiks norīkoti kalpot trīs obligāti atstrādājamos gadus, brienot skolotāja, miliča, zemākās pakāpes speciālista dubļus kaut kur provincē. Tālu no savējiem un Rīgas kora. Atkritēju vārdi, kuri pievienojās Gido jaunajam korim, tika publicēti studentu avīzītē, studentus šantažēja un iebiedēja, bet Universitātes darbiniekus, kuri dziedāja korī, draudēja atlaist no darba. Padziedi nu!

Iesākumā jaunajam korim bija jāiztiek ar neizrunājamu nosaukumu - Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts profesionāli tehniskās izglītības komitejas kultūras nama koris. Savu kori aizkulisēs un sarunvalodā kādu laiku tā arī sauca - Profteh! Daina bija likvidēta, koris pārziemoja, dziedot kā... proftehi. Pavasarī notika kārtējais Latvijas Komponistu savienības plēnums. Katram korim vajadzēja sagatavot plēnumam kādu izvēles skaņdarbu. Tikko kā dzimušajiem proftehiem iedeva Aldoņa Kalniņa dziesmu Maija rītā. Tieši augšāmceltā kora dziedāšanas brīdī zālē ienāca Vienreizība. Brīdis veiksmes. Nodziedāja nedzirdēti labi, publikā ovācijas, vispārēja sajūsma. Korim vēl nebija vārda, bet atzinība bija neviltota.

"Ļoti, ļoti paldies, velni gatavie, tādi!" Gido pēc nodziedāšanas pateicās. Vēlāk koristi šo atdevīgo dziedāšanu redzēja, uzfilmētu kinožurnālā. Pašiem bija lepnums, un no malas varēja redzēt, ko Gido vēlējies panākt no sava kora. Spožumu. Neatkārtojamu iznesību. Maija rītā tas izdevās.

Komisija atzina, ka dziedošie ir augstas klases koris, kaut bez nosaukuma. To izdomāja kora valdes prezidents Kārlis Šteinbergs. Viņš pasniedza marksismu-ļeņinismu Mākslas akadēmijā, bija zinātņu doktors, pēc tam viņa darba pienākumus pārņēma Mavriks Vulfsons. Šteinbergu pēc 1990. gada atlaida no darba, jo marksisms izrādījās maldu mācība, viņš piestrādāja gadījuma darbus. Kopā ar Gido cēla Gido māju Buļļos, abi strādāja, iedzēra un filozofēja, bet tas notika daudz vēlāk. Korim Šteinbergs deva skaistu vārdu, vienkāršu un daiļu - Daile.

Gido atplauka. Saglauda ielauztos spārnus. Veiksmes putns lidinājās virs galvas. Ielaidīsies dainojošajā Dailē, ticiet man, tā būs, bet tagad par to vēl nedrīkstu stāstīt.

Sistēma pasargāja dziedošos. Naudu strādniekiem Maskava nedrīkstēja nedot! Bija jādod, un Brodelis, gudrs cilvēks, izmantoja sistēmu ne jau savā labā, iedzīvojoties, bet izsita un ieguldīja līdzekļus to labā, kas, Dievam žēl, nespēja iekļauties padomju sistēmā, kas, Dievam žēl, bija piedzimuši ar neekonomisku ķērienu, bet, Dievam par prieku, bija apdāvināti ar balsi, ar redzi, ar dzirdi, ar citām maņām. Māksliniekiem. Lielāko tiesu latviešiem.

Vēl vairāk! Kokar, ko te pa savu pagastu ņemies - tev visa plašā Padomju Savienības profesionāli tehniskā sistēma ir atvērta! Brodelis iedrošināja, noorganizēja mazus autobusiņus un vienu kravas mašīnu. Izbrauca ar kori ne tikai Latviju, Lietuvu, tuvākos kaimiņus, bet sistēmas ietvaros grāba padomju līdzekļus tāliem braucieniem. Visur ar vērienu! Kad brauca koncertēt uz Viļņu, koris Daile, Raimonda Paula orķestris, solisti, deju kolektīvs un koklētāji sasēdās sešos autobusos. Koristiem jauni tērpi, un ceļā līdzi milzīgas kastes ar ēdamo: maizi, sviestu, konserviem, desām, olām, biskvītiem un šokolādes konfektēm. Koristus tas gan pārsteidza, gan sajūsmināja, jā, jā, iedvesmoja dziedāt tik labi, cik vien var. Tikai "...autobusam spējas vājas: / maz tas brauc un bieži stājas. /Un nu tā mēs galu galā / ilgi dirnam grāvja malā..." dziedāja sasēdušies koristi.

Izmanto, ko vari, - viss padomju strādnieka labā, Brodelis teica, noorganizējot korim braucienu uz Gruziju. Oficiāli tas nozīmēja, ka darbaļaužu koris sniedza koncertus darba rezervēm, bet, cilvēcīgi runājot, dziedot korī, pašrealizējoties, pat gūstot baudu no dziedāšanas un vienlaikus tērējot padomju sistēmas naudu, daudzi labi dzīvoja. Bruskins brauca līdzi, noorganizēdams korim arī augstu sadzīvisko pieņemšanu ar ēdināšanu, guldināšanu, ekskursijām. Laba dzīve. Padomju kultūras darbinieki no Tbilisi, no Kutaisi, kur koncertēja koris, - visi labi iekļāvās sistēmā un izmantoja to. Kāds varbūt labi nopelnīja, bet korim, katram dziedātājam, tā bija kā nenovērtējama balva par iespēju dziedāt un skaisti dzīvot pat padomju režīmā. Dziedi, un tas tev neko nemaksā, tikai paša dvēsele aug.

Tbilisi korim bija pieņemšana valsts līmenī - Gido, Konstantīns Bruskins, koncertmeistare Ausma Borska, kora vecākais, kādi pieci dziedātāji, un viņus pieņēma pats kultūras ministrs. No paradīzes izdzīto Gido pie viena galda godināja ministrs! Luksuss! Ar nacionāliem ēdieniem, dzērieniem, Tautas māksliniece klusītiņām dziedāja fonā. Pie galda gan viņa nesēdēja. Sievietes nesēž ar vīriešiem pie viena galda. Kad brauca uz jūru, uz Kutaisi, ap pusdienlaiku kori, ap astoņdesmit dziedātāju, aizveda ekskursijā uz senu pili kalnā. Pirmajā zālē stāstīja pils vēsturi, bet, ejot tālāk, - mīļie, galds noklāts: konjaki, augļi, sieri, gaļa - visam korim. Koris dziedāja, saprotiet, tāda pieņemšana Kutaisi!... Aiz ezera balti bērzi, sidrabiņa lapiņām...

Koris gandrīz mēnesi nodzīvoja pa Gruziju.

Bruskins bija gudrs, tālredzīgs ebrejs, galva viņam strādāja pragmatiski un racionāli. Vēl labāk, ja divas. Sanāca divi inteliģenti ebreji: Konstantīns Bruskins un Filips Šveiņiks, Filharmonijas direktors. Kurš atceras, pie viņa bija teicama kārtība - visa Latvija zināja, ka uz klavierēm neko nedrīkst uzlikt. Tikai nošu lapiņu. Ne vīna glāzi, ne šņabja pudeli. Neko! Salika ebreji galvas un izdomāja, kā Kokaram atgūt i labo slavu, i vārdu, i godu. Abi pasauca Gido. Bruskins teica: "Biedri Kokar, iestudējiet kaut ko pamatīgu. Jāpaņem, kas kori noliks īstajā vietā. Kaut ko spēcīgu, ar ko aizbāž muti muldoņām, bet ar ko atver durvis slavai." Ierunājās Šveiņiks: "Jūsu korim jādzied padomju komponista Dmitrija Kabaļevska Rekviēms. Uz 9.maiju, par godu Uzvaras dienai." Un tā jau ir pavēle! Bet es tak" kara laikā mežā sēdēju, nekaroju... Duraks tāds, klusē par to, saki, brālis tev padomju armijas veterāns! Klausi un... paklausi, biedri Kokar, ilgi dzīvosiet! Tā runāja nu jau trīs gudrie. Tas bija 1964. gadā, kad veiksmes putns lidoja, meklējot zaru, kur nosēsties. Kabaļevska Rekviēmā! Tas notiks drīz.

Koris Daile tobrīd bija spēcīgs, dziedātāju balsis - labas. Bija paredzēts, ka simfonisko orķestri koncertā diriģēs Leonīds Vīgners, Gurijs Antipovs dziedās solo partiju. Vīgners jau bija nostrādājis pāris mēģinājumu, kad Gido uz kafiju izsauca Šveiņiks: "Biedri Kokar, klausieties! Kokar, zinu, ka būsiet pret. Es zinu, ka jums nepatiks. Kokar, veco zēn, esiet gudrs un nerunājiet man pretim. Rekviēmu diriģēs skaņdarba autors. Kabaļevskis. Dmitrijs Kabaļevskis. Pats! Viss, tas ir izlemts! Un pat nemēģiniet iepīkstēties!"

Viss. Miers. Kurš iebilst? Kurš uzdrīkstas pīkstēt pretim, ko?

Padomju nomenklatūras atbalstīts, godāts, labi ieredzēts poļu izcelsmes komponists Dmitrijs Kabaļevskis bija uzrakstījis vērienīgu skaņdarbu. Kara tēma bija pateicīga mākslā, mūzikā, teātrī. Varonības, uzvarētāju vīrišķības slavināšana uzvarētājai armijai ienesīga nozare, veiksmīga nodeva, lai iegūtu radošo brīvību. Dažiem izdevās. Uzglezno kara ainas, kara veterānus, it sevišķi ordeņus izzīmē rūpīgi, tad tevi, māksliniek, liks mierā. Sociālistiskais reālisms, heroika un jauncelsmes darbs kā pilsētās, tā arī laukos. Uzglezno traktoristu ar stellatslēgu un slaucēju ar teļu, abi lai smaida, lai sārtums vaigos, dzīvosi netramdīts, varbūt pat godāts. Nodevu māksla. Nodziedi Rekviēmu, kas veltīts Lielā Tēvijas kara varoņiem, dzīvosi mierīgi, kora simts cilvēki labi dzīvos. Cēzar, tu vari mūs iekarot, bet mūsu dvēseles ne, nāks barbari, bet mēs paliksim te.

Rekviēms sastāvēja no divpadsmit daļām. Kora dziedātājas ar gariem zobiem mācījās balsu partijas. Dziedātājām šķita, ka tā bija viena sarežģīta, neierasta, grūti pieņemama un neizdziedama mūzika. Paciet, izdziedi, izturi, teica Gido, atceries, kā bija, kad galva asiņaina. Muļļāja-muļļāja, drillēja-drillēja, cīnījās-cīnījās, kamēr... iepatikās. Tanki un dzelži, un traģika, un tad atskārta, ka rekviēms ir par māti, kas raud, sēro par bojāgājušajiem dēliem. Tieši šis motīvs palīdzēja darbu atšķetināt, nodevu mūziku pārvērst mākslas darbā. Koris Daile, amatieru koris, šo sarežģīto skaņdarbu dziedāja ik gadus - uz 9.maiju. Ar simfonisko orķestri un Dailes dziedājumiem četrus nākamos gadus veiksmes un aizsargājošais putns bija ar kori.

Autors nodiriģēja, viss politiski korekti. Līdz ar to Rekviēmam bija cita, padomju konjunktūristu cēzarevičus aizbaidoša smarža. Kabaļevskis, neteiksim, ka labs diriģents, bija sirsnīgs cilvēks. Rekviēma atskaņošana bija prātīgs politisks gājiens. Ar šādiem izgājieniem brāļi prata sevi stabilizēt un arī reabilitēt tajos apstākļos, kad skatījās uz pirkstiem. Pirmais Rekviēma atskaņojums notika Universitātes aulā 1964. gada 26. un 27.maijā. Pēc tam to dziedāja profesionālais Valsts akadēmiskais koris. Citiem amatieru koriem tas nebija pa spēkam ne vērienīguma, ne... vajadzības dēļ.

Paloma, mierīgi lido, balodīti, l?mpido, skaidri, gaiši, tīri, pat jautrā tempā!

Bruskinam bija taisnība. Šveiņikam lai vienmēr svaigas rozes uz kapa! Pēc nodziedātā Rekviēma Gido izvēlējās korim tādu repertuāru, kas sniedzās ārpus Dziesmu svētku obligātās programmas. Sakārtoja, kādu tik sirds kāro, un kāroja viņš daudz un skaisti. Ādolfa Skultes Meži šalc, Pētera Barisona Brīnumzeme bija Gido mīļākās dziesmas, klausītāji slaucīja asaras. Tā izskatās, ka neviens diriģents nepārspēs Gido Brīnumzemes interpretējumu. Klasika! Kā Haralda Medņa Gaismas pils, kā Imanta diriģētās Lauztās priedes. Dziedot romantisko, lirisko klasiku, kad uz skatuves astoņdesmit Dailes dziedātāju - dzirdiet, ar kādu lielu vēju skan? Kā nodziedāja to 1965.gadā, tā, vēl uz podestiem stāvot, koris zināja, ka uzvaras putns ir atgriezies. Togad svētku repertuārā dziesmas bija pabālas, nebija ko izvēlēties, un Daile bija septītais koris, kas dziesmu karā devās ar Lauztajām priedēm. Bija ap vieniem naktī, aula piekarsusi un smacīga. Visi noguruši, komisija apspieda žāvas un nogurumu. Kad pieteica dziesmu, no galerijām paspruka smiekli un izspurcieni. Septiņreiz mērī, pēdējais griež, izsaucās Gido.

"Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt…" koristi dziedāja kā pēdējā kaujā. Kad stāv uz barikādēm un ir gatavi mirt. Kad beidza, iestājās klusums. Pat mušas jau gulēja, nebija kam sīkt, klusums kā pirms radīšanas. Un tad tikai sākās! Milzu ovācijas. Aplausi nogranda. Vienreizība bija ar kori. Nepagāja ne pieci gadi, kad koris atkal paņēma karogu. Ik pa pieci gadi.

1968.gadā Dailei sākās vieglākās dienas. Brauca visur, sniegdami koncertus, bet nu jau ar ikarusiem. Korī iestājās dziedātāji, kas pabeiguši Konservatoriju. Gido viņus nosauca par zelta smiltīm. Tie bija profesionāli dziedātāji, mūziķi, Dailes zelts. Izveidoja programmu ar 19.gadsimta vieglo mūziku. Ferencs Lehārs, Žaks Ofenbahs. Johanu Štrausu dziedāja kā saldmaizi. Šarla Guno oratoriju Morse et Vita - dziedāja Universitātes aulā, Domā.

Vieglā klasika ne tikai tāpēc, ka nebija ko dziedāt, ja klasiķi apgūti. Izveidojās situācija, kad jaunas kora dziesmas, komponētas kā kārtējā nodeva, aizpildīja laiku, bet nepalika skanošajā telpā un galvenais - dziedātāju sirdīs. Tāpēc dziedāt klasiku bija veldzējoši un bagātinoši. Amatieru koris, bet tik spēcīgs, ka varēja uzkāpt profesionāliem mūziķiem sasniedzamajās muzikālo augsto kalnu noapaļotajās galotnēs. Bet ne iekarot un ieņemt skarbi vientuļās virsotnes, tas gan. To paveiks cits Kokara koris. Imanta Ave sol.

Rekviēms deva bruņas pret pēkšņiem uzbrukumiem. Pēc Kabaļevska Rekviēma koris dabūja atpakaļ savu labo slavu. Ideologs Aivars Goris turpināja riebt ne tikai Gido, bet arī Imantam. Goris, nācis no Cēsīm, labi pazina abus Kokarus vēl no jaunības laikiem un zināja brāļu kā jaunkundžu siržulauzēju piedzīvojumus. Pie Gora uz kafiju Gido tika saukts kādas trīs četras reizes. Lai parunātos. Pēc katra koncerta. Sestdien koncerts, pirmdien pie Gora - tāds režīms un trajektorija. Kad korim Daile atzīmēja divdesmit gadu pastāvēšanas jubileju, Goris atkal sauca Gido, tikai tad Kokars ar kori kā mūri jau bija Brodeļa cilvēki. Brodelis glāba, Maskava finansēja

Piezīme

*Spoguļreprīze - reprīze, kurā sonātes formas ekspozīcijas tematiskais materiāls izkārtots atgriezeniskā secībā (kā spoguļattēls). Vispirms izskan blakuspartija, pēc tam galvenā partija.

***

Balsu burvji. Brāļi Kokari... Vienai Zemei kalpojošie dvīņi: loģiskais Imants un romantiskais Gido, kas vienmēr apzinājušies sava kopspēka nedalāmību. Kad viens ir Saule un otrs Mēness. Kad abi brāļi ir vienoti kā mūris.

Viņi ir divi: vienai mātei dzimušie dvīņi, vienai mūzai padevīgie kalpi, vienā muzikālajā zemē uzvarošie valdnieki. Ar dēmoniski celsminošu spēku apveltīti līderi, pēc kuriem tik ļoti klusībā ilgojas sievietes. Nelaipojoši diplomāti, kuri iedrošināja vīrus nebaidīties sava balss spēka. Divi bezbailīgi Gulbenes puikas.

Šā gada jūnija pēdējā nedēļā klajā nāks Laimas Muktupāvelas biogrāfisks romāns BrāliBrāli, kas lasītājam vēsta par divām spožām pasionārām personībām latviešu kultūrā - par kordiriģentiem Imantu un Gido Kokariem.

Par vēstījuma teicēju rakstniece izvēlējusies Imanta pērn mirušo dzīvesbiedri Edīti Kokari, - jo tieši tie, kas aizsaulē, Dziedāto dziesmu dārzā, aizgājuši, var pastāstīt par dzīvajo dzīvi, kā skatoties spogulī un klātesot.

Edīte vēsta par abu brāļu dzīvi vēl no tiem laikiem, kad abi dvīņubrāļi bija mazi puikas, par Kokaru dzimtu, tad cauri laikam, kad abi bija Cēsu Skolotāju institūta studenti, iesācēji kordiriģēšanā, un līdz pat mūsdienām.

Edīte, kura pati bija kordiriģente un kora Ave sol dziedātāja, romānā stāsta ne tikai par kordziedāšanas fenomenu Latvijas kultūrā, bet parāda kultūrai labvēlīgos sociāli ekonomiskos apstākļus, kad mākslinieciskajai pašdarbībai finansējumu deva padomju režīms. Romāns rāda kāpēc padomju režīma laikā dziedāšana koros bija viena no retajām latviskās identitātes salām.

Ar ko tad brāļi Kokari bija īpašāki kā citi slaveni diriģenti? Romānā tas drosmīgi parādīts - tieši Kokari, nodibinot kamerkori Ave sol, iekustināja Latvijas kultūrā radošo garu, aktivizēja komponistus radīt tādu mūziku koriem, lai Latvijas kormūzika kļūtu par pasaulē zināmu un atpazīstamu zīmolu.

Lai lasītājus nemulsina romāna nosaukums - BrāliBrāli. Ikdienā abi dvīņubrāļi tā viens otru arī uzrunā, vienmēr uzrunājot divas reizes: Imant, Imant!, Gido, Gido! vai tieši tā - ātri, neiepauzējot, bet uzrunājoši: BrāliBrāli.