Čečenija. Terorisma inscenēšanas rokasgrāmata.

Visai liels informācijas apjoms tiek pasniegts tā neuzkrītoši un neuzbāzīgi. Darbības vieta — lielākoties Čečenija un Maskava. Darbības laiks — no vēlīnā Gorbačova līdz mūsdienām.Krietna grāmatas daļa veltīta pirmajam Čečenijas karam, kuru autors redzējis tuvplānā, bijis personiski pazīstams ar daudziem grāmatā aprakstītajiem cilvēkiem. Autora tekstu dažādo īsas intervijas. Pie vārda tiek gan Krievijas parlamenta deputāti un prezidentam Borisam Jeļcinam pietuvināti ļaudis, gan "mazie cilvēki", kas neko necenšas vispārināt un spriest lielās politikas kategorijās: bija cilvēkam četri dēli, un vairs nav neviena. Visi krituši.Starp notikumu aprakstiem labi iegūlušas daudzu personāžu biogrāfijas. Liela daļa šo cilvēku jau miruši, vairākums — varmācīgā nāvē. Ir saistoši izsekot, kā, piemēram, padomju aviācijas ģenerālis Džohars Dudajevs, kura pēdējā dienesta vieta bija Tērbata, un Lietuvā dislocēta artilērijas paraugpulka komandieris Aslans Mashadovs kļuva par Čečenijas valstiskās neatkarības centienu īstenošanas līderiem. Bija grūti iedomāties, ka pašlaik emigrācijā Londonā dzīvojošais un palaikam televīzijā rādītais elegantais Ahmeds Zakajevs uzaudzis desmit bērnu ģimenē un maizi sācis pelnīt vēl pirms pilngadības sasniegšanas, turklāt tieši tāpat, kā to darījuši daudzi čečenu vīrieši. Pavasarī viņi veidoja t.s. melnās celtnieku brigādes, kas brauca uz Krievijas laukiem būvēt vienalga ko, darba stundas neskaitot. Tikai tā varēja sapelnīt naudu, lai ģimene izdzīvotu nākamajā ziemā, jo padomju Čečenijas—Ingušijas galvaspilsētā Groznijā daudziem čečeniem darba nebija. Ne tāpēc, ka būtu slinki vai nemākuļi, bet padomju pases piektajā ailītē fiksētās tautības dēļ. Čečens un labi apmaksāts darbs, teiksim, naftas pārstrādes rūpnīcā "negāja kopā".Pāvels Širovs nav ļāvies kārdinājumam izlikties, ka viņš zina vairāk nekā pasaka. Vai ne tik sen kopā ar sprāgstvielām piekrautu kravas automašīnu gaisā uzlidojušais Šamils Basajevs savas diversanta iemaņas ir guvis Krievijas speciālā dienesta mācību nometnē? Tā varētu būt, taču tikpat labi arī nebūt, tāpēc autors nesaka ne melns, ne balts. Tāpat nav droši zināms, vai Basajeva nāve ir, kā apgalvo oficiālā Krievija, speciālo dienestu daudzpakāpju operācijas rezultāts, vai tomēr leģendārais terorists, kā jau sapierim var gadīties, kļūdījies — pirmo un pēdējo reizi mūžā.Grāmatā detalizēti aprakstītas vairākas ķīlnieku sagrābšanas operācijas, kas prasījušas lielus cilvēku upurus. To izklāsts ir kvalitatīvi atšķirīgs, un tas patiesībā nemaz nav slikti. Uzreiz pamanāms, kuros gadījumos — atainojot notikumu attīstību Kizļaras slimnīcā vai Beslanas skolā — stāstījums ir godprātīgas informācijas vākšanas un apkopošanas rezultāts, un kad autors bijis traģēdijas aculiecinieks. Maskavietis Pāvels Širovs, protams, vislabāk aprakstījis visu, kas saistīts ar ķīlnieku sagrābšanu Maskavas teātrī pirms pieciem gadiem. Laiks pagājis, taču joprojām neatbildēti palikuši daudzi — kā tas nākas, ka? Piemēram, kāpēc mediķi nebija gatavi sniegt kvalificētu palīdzību gāzes apdullinātajiem cilvēkiem? Kāpēc, par spīti teroristu šķietamajai apņēmībai "uzvarēt vai mirt" teātra ēkā nenotika neviens sprādziens? Kāpēc tika apšauti visi teroristi, arī tie, kas nebija apkārušies ar spridzekļiem? Ko pasaulei slēpjamu viņi varētu pastāstīt atklātā tiesas procesā?Atsevišķi būtu jāaplūko nopietnus upurus prasījušie sprādzieni Maskavas daudzdzīvokļu mājās, kas ievadīja tagadējā Krievijas prezidenta Vladimira Putina žilbinošo karjeru. Tiem bija visai liela loma neglītā pīlēna pārtapšanā par Krievijas iedzīvotāju lielākās daļas apjūsmotu gulbi. Divi sprādzieni Maskavā, un trešais pēc tāda paša scenārija Rjazaņā plānotais, bet izjauktais. Valdības vadītājs publiski paziņo, ka novērsts terora akts, speciālā dienesta šefs nākamajā dienā saka, ka tās bijušas mācības. Kuram ticēt?Pāvela Širova grāmata dod ieskatu pavisam citā pasaulē, it īpaši jau tajās nodaļās, kurās tā pavisam neuzkrītoši runāts par parastiem cilvēkiem neparastos apstākļos — karadarbības plosītajā Čečenijā. Tagad tur vairs nekaro: šķietamo atjaunotni nodrošina gan Krievijas karaspēks, gan Putina piejaucētā "gorillas" Ramzana Kadirova privātā armija. Būtu jau labi, ja Pāvels Širovs varētu uz rakstīt vēl vienu grāmatu — par Čečeniju pēc visa "tā". Tikai izredzes nav sevišķi lielas — Kadirovs viņu vienkārši neielaidīs savā feodālajā dalienā.