Simpozija laikā iespaidīgo izmēru krāsns (tās vecākā māsīca Latvijā apmetusies Zvārtavas pilī) tika dedzināta vairākkārt un darbības rezultāts tika eksponēts noslēgumā.
Simpozijā piedalījās Magda Gazura (Polija), Albane Trolle (Francija), Deivids Stempls (ASV), Nanako Kaji (Japāna), Artjoms Goreslavets (Kazahstāna), Sergejs Sorinskis (Krievija), Kerta Sepela, Terje Ojavers, Ulle Rajasalu, organizētājas — Kulli Koiva un Aigi Orava, no Latvijas — Jānis Kupčs un Dainis Pundurs.
Ja par simpozija rezultātu pieņem to, kas tiek izņemts no krāsns, iespējams, tas neliecina par satriecošu mākslas spēku, jo objektu dažādība, atšķirīgie mākslinieku temperamenti drīzāk ļauj uzlūkot šādu simpoziju kā daļu no mākslas procesa. Un tomēr — lielākā daļa keramiķu bija izteikti virzīti uz konkrēta rezultāta radīšanu, neatkarīgi no tā, vai gala produkts ir salonmākslas priekšmets ar noteiktām funkcijām, vai ne mazāk pievilcīgs nelietojams sazinkas.
Jutos personīgi uzrunāta caur Albanes Trolles māla puķēm, kas novītušas, sačokurotām ziedlapām organiski iekļāvās muižas mauriņā. Deivida Stempla medainos podus (vidukļa apkārtmērs ap 2 m) formāli varētu saradot ar Daiņa Pundura "cukurtraukiem" — keramiķim tik raksturīgo Latvijā nebijušo formu atvasinājumu, ja ne Daiņa turpat nokritušie asteorīdi, kuru antropomorfā plastika uzrunā ar biedējošu apokaliptisku intonāciju, kas liek saprast, ka arī cukurtrauka jaukie apaļumi nav tik nevainīgi kā izskatās. Par izteiksmes tiešumu komplimentu pelnījis Jānis Kupčs, kas izvēlējās radīt videi draudzīgus objektus (darbus, pēc autoru izvēles, atstāj muižā) — XX gs. sākuma muižas radiatoru keramikas klonus. Vairāku mākslinieku veikums bija tradicionāli un arī savdabīgi pievilcīgs, piemēram, Krievijas mākslinieka Sergeja Sorinska prasme savos lielformāta objektos radīt optisku ilūziju par virsmas atspīdumiem, igauņu keramiķes Kertas Sepelas mājīgā humora izjūta snuķu zvēros vai Ulles Rajasalu ergonomiskās koškrāsu vāzes.