Pieņemsim, ka "tauta" tiktāl aptrulusi, ka pat Daiņa Īvāna poētiskais salīdzinājums ar "brīvību kā kopjamu dārzu" tai pie kājas. Tauta acīmredzami izvēlējās vērot svētkus TV – kā kārtējo realitātes šovu, kurā bijušajiem, esošajiem formālajiem un neformālajiem politiskajiem līderiem, kas bija aplipuši ap Kārļa Zāles nevainīgo monumentu, klāt smērējas jeb integrējas jaunie potenciālie "domu valdnieki". Jo – bezmaksas publicitāte arī ir jāizmanto.
Bet, vienalga, spītējot šķidrajam saietam pie Brīvības pieminekļa, visvisādi jautājumi paliek. Kur tad bija visus šos gadus tie oficiālie, vēlētie dārza kopēji, ka ļāva to dārzu nolaist līdz kliņķim? Vai tiešām par tiem dārza postītājiem, sevi kā Saeimas deputātu ieskaitot, Īvāns domāja, lietojot spēcīgos vārdus "zagļi, kaitēkļi…"? Vēl tikai parazīti uz tautas dārza miesas pietrūka.
Vispār izvēlētā dabas metafora – valsts kā dārzs - ir interesanta un gana ietilpīga. Nemaz nevajaga piesaukt utopiju klasiķus Moru un Kampanellu. Dārza metafora ir noderīga arī tajā aspektā, ka dārzi kā pilnvērtīga ekosistēmas iedalās mežonīgos un kultivētos. Pašplūsmā ziedošos un stilizēti selekcionētos kā "dabiskos". Nu, piemēram, kā angļu un franču parki.
Jācer, Latvija kā dārzs piederēs pašreģenerējošai ekoloģiskajai sistēmai, jo ja turpināsies tāda "dārzkopība", ko mums piedāvā tie nemaz ar ne tik daudzie āži-dārznieki no patreizējā dominējošā politiskā aploka… lai Dievs nogrābstās!
Jautājums, manuprāt, ir cits, un vakardienas svinētāju retās rindas to apliecināja. Vai Latvijai vispār ir vajadzīgs dārzs? Tik tālu nu esam attīstījušies pa šiem brīvības divdesmit gadiem.