Dievs, svētī popmūziku!

Latvija sākas ar Kultūru. Latvijas kultūra ir dzīva, bagāta un atvērta, bez tās nebūs Latvijas. Kultūra ir mana maize un sāls, mani svētki un ikdiena, tā ir manas dzīves daļa. Kultūra man ir nepieciešama tagad un turpmāk.»Es tam nevaru nepievienoties, bet šī «lūgšana» un tās autori mani rosina uz nelielu komentāru. Līdz šim no neskaitāmo radošo savienību, apvienību, padomju, kolēģiju, forumu, fondu un to atbildīgo cilvēku puses esmu sajutis absolūti nievājošu un bieži vien pat noliedzošu attieksmi pret man ļoti būtisku kultūras sastāvdaļu.Proti - popkultūru, tostarp arī popmūziku. Visbiežāk šīs attieksmes būtība slēpjas vienā apzīmējumā - «pop» jeb «populārā». Šo gadu laikā man ir izveidojusies svēta pārliecība, ka tad, ja mēs lietotu vārdu «nepopulārs», mūsu sadarbība ar valsts un sabiedriskajām organizācijām būtu daudz veiksmīgāka. Taču tie, kuri spītīgi turpina savu darbu, rakstot populāras dziesmas, lugas, romānus, uzņem pieprasītas filmas un glezno pārdodamas gleznas, gluži vienkārši ir populāri paši par sevi un pārāk neizliekas par tiem, kas viņi nav. Un bieži vien saņem pārmetumus par «lētumu» no saviem «neatkarīgajiem», «nepieprasītajiem», «nepopulārajiem» un bieži vien gluži vienkārši uzpūtīgajiem amata brāļiem, kuru radi un draugi vaiga sviedros darbojas šajās domēs un padomēs. Bet ziniet ko? - kultūra ir kas daudz vairāk par kultūras birokrātiju, kuru es Latvijā nevērtēju pārāk augstu.Tas, vai valdība šobrīd kaut ko finansēs vairāk vai mazāk, šai kultūras sastāvdaļai nenozīmē pilnīgi neko. Nulle ir un paliek nulle. Grozi to kā gribi. Ar to es gribēju sacīt, ka popkultūra, kas ir neticami liela Latvijas kultūras sastāvdaļa, ja to pārvērstu procentuālos rādītājos, par pamatu ņemot kaut vai tikai mūzikas rotāciju radiostacijās, TV koncertu translācijas un koncertu apmeklējumus, tāpat līdz šim nekādu vērā ņemamu, finansiālu vai morālu atbalstu nav saņēmusi un uz to vairs necer. Tāpēc darbojas pati par sevi. Lūdzu, nepārprotiet mani, jo es nebūt nevēlos pretnostatīt kādas dažādas kultūras izpausmes. Un es patiesi novērtēju mūsu akadēmiskās un klasiskās mūzikas, tēlotājas mākslas utt. sasniegumus, taču esmu pret to, ka mūzikas vai mākslas žanrs kā tāds, automātiski tiek pieskaitīts kādai vērtīgākai kastai, kurai kaut kas pienākas a priori. Mani nepamet sajūta, ka liela daļa to, kuri tagad augstu vicina kultūras karogu un aicina uz kopīgām «lūgšanām», pēdējos gados gluži vienkārši ir dzīvojuši citā realitātē, kur tikai viņi paši ir izpratuši, kas ir un kas nav kultūra.Popkultūra izdzīvos un nevis tāpēc, ka tā būs «lētākā» no kultūras produktiem, bet gan tāpēc, ka šajā jomā strādājošie cilvēki vienmēr ir paļāvušies tikai paši uz sevi un pārtikuši no savu darbu augļiem un dāvājuši cilvēkiem milzum daudz prieka. Jo arī viņiem tā «ir mana maize un sāls, mani svētki un ikdiena, tā ir manas dzīves daļa». Vēlot veiksmi un izdošanos, un atbalstot uzsaukuma tekstu visā pilnībā, es pievienojos visiem tiem, kuri uzskata, ka mūsu pamats ir mūsu valoda un kultūra visā tās daudzveidībā. Taču nebrīnieties, ja daudzi popkultūras pārstāvji, kuri izjutuši līdzīgu kultūras funkcionāru attieksmi kā es, neuztvers šo lietu kā savējo. Viņiem šķitīs, ka tas atkal ir par to «citu kultūru», par to «augsto mākslu», par kuras sastāvdaļu tie nekad nav tikuši uzskatīti.Dievs, svētī popmūziku! Āmen!