Dzeja

* Zini, vīrieti, Tavi spilveni nav Raudu mūris. Tie ir tuksneši, ko atstājusi Viņa. Ar izsīkstošu atmiņu oāzēm. * Mēs vairs nespējam iemigt vieni paši. Sāpošas muguras. Nobrāzti ceļgali. Salstošas pēdas. Mēs triecamies ugunīs pašgribēti/ pašaizliedzīgi. Tajās pašās, kurās ir sadegšana. Lecam no mirkļa uz mirkli kā cirka lauvas caur liesmojošiem riņķiem. Joņojam. Pa apli. Pa apli. Pa apli. Cirka arēnā Jūlijs. Čukstam miegā lūgšanas, lai laiks acu zīlīšu smilšpulksteņos aprimst. Varbūt mēs iestrēgsim liftā ceļā no sestā stāva uz pirmo. Paliksim tajā tik ilgi, kamēr tur ārā beigsies karš. Karš par uzticību. * es ietinos pašgribētā klusumā, pašuzvilktā mulsumā ar baltu raustītu līniju ar atslēgtiem telefoniem uz vienu īso dzīvi Brodska motīvi, Brodska sniegpārslas starp grāmatu lappusēm bet nav nevienas Venēcijas starp viņa spēcīgās muguras lāpstiņām Gruzijas kalnu gaiss viņa azotē bet man matu galiņos Somijas lāstekas kūst un kūst līdz sakūst līdz pulsācija salūst. tieši uz pusēm 12.05.2007. sarkans Glaudiet pret spalvu viens otru. Glaudiet. Tā izliekoties par tiem, vistuvākajiem. Un tagad kāds taisās kādu glābt? Viņi met viens otram glābšanas riņķus, kas patiesībā ir laso, tie paši laso, ar kuriem notver un nelaiž vaļā. Bet piesien. Piesien pie gultas kājas un liek uzticīgām acēm skatīties. Tādām tukšām patiesībā, bet to jau neviens neredz. Jo tai mājā, kur uz sienām sludinājumu lapiņas tapešu vietā, tai mājā nav neviena spoguļa. Visi satriekti lausku lauskās paģirainos rītos, kad durvis atstātas pusvirus. Tad, kad katrs aizsteidzies glaudīt viens otru, bet nu jau citu. Atkal PRET SPALVU. Neieskatoties paši sev acīs ne mirkli. Tad, kad Tu atkal gribēsi teikt "labrīt", vispirms pārliecinies, vai plaukstu locītavās nav ieaugušas virves. Tādas 6 mm virves. * neilgi pēc pusnakts kleita ar vieglu švīkstu noslīd uz grīdas augums ietinas ļoti garās skropstās un izmisušā plaukstā neko nepieprasošā neko nesološā vienkārši ļoti siltā plaukstā kas mostas pirms sešiem pirms visām pasaules sadzīviskajām skaņām Beta Gibonsa turpina čirkstoši dziedāt automašīnas salonā tur mirgo benzīna izbeigšanās lampiņa kautrīgi nosarkstot bet zeķes tik un tā noslīd zemāk un vieglā vasaras kleita mazliet augstāk un slāpes vienlaikus ir maiguma tērces un sajūta ka tevi pazinu pirms nosauci savu vārdu * Mēs katrs tāds gribētu būt, bet biļetes uz vunderlandēm beigušās. Gribētu leduslāčiem pieskarties ar Sniega Karalienes rokām. Mēs visi gribētu tādi būt, bet mūsu pirkstos ir malduguņi. Visu cauru nakti mēs lokām viens no otra mierinājuma origami. Bet tie kuģi, tās papīra lidmašīna neatgriežas pret rītu vairs. Un mēs mīlestības bezdarbnieki pamostamies ar baltu neko azotēs. * Tevis vairs nav tajās naktīs, kad miega vietā lietoju atmiņas. Un arī tajās, kad baltvīns sāk garšot pēc tā rīta norasojušas plecu līnijas. Un pat ne tajās, kad pirkstu gali ieķeras spilvenā, trīc tik klusi, ka sāk plaisāt glāžu stikls uz palodzēm un birt matu cirtās. Tu paliec savās gleznās un viss, ko man ļauts paturēt ir daži tavi žesti, kas patvērušies manī līņājošās, noklīdušu kaķēnu naktīs. Labi, ka tie citi neatpazīst, jo kā lai tad paskaidro, cik nemanāmi mani žesti spēj izdzīvot to, kā tu guli naktīs savus īsos sapņus. Tajās pašās, kad nav zemestrīču, bet ir vien tramvaja un pa grīdu vilkto krēslu ietrīsēšanās zem mūsu vienīgās segas, kuru neviens sen vairs nevelk uz savu pusi. Bet pārbīda muguras izliekuma trajektorijās neuzkrītoši. * tu smaržo pēc vilciena Tampere – Helsinki tu saki Dienvidu ostā sprāgstot jūras spridzekļiem Otrā pasaules kara relikvijām pussimts soļus no zivju tirgus un bruģis smalki soļi smalki zābaciņi smalki tik smalki es aizlavos prom lai neatbildētu uz telefona zvaniem tu smaržo pēc pirmajām rudens šallēm nē drīzāk pēc pirmajām rudens iesnām pēc pirmajām šķavām un tukšiem termosiem tavas kapučīno krūzes kanēļa ar šokolādes skaidiņām CAFE ENGEL terases caurvējā šo sestdien bet rīt mēs būsim ciet atkal ciet acis ciet un lūpas ciet ciet tik ļoti ciet līdz reiz pāriet * Bruģis nograuž smailpapēdīšus. Pilsēta ierij mūs pa vienam uz iekšu. Pietiktu tikai ar vienu plaukstu, ko palikt zem vaiga naktīs, svešu pilsētu gultās iemiegot. Termometru stabiņi nosarkst no rītiem. Vilcieni grūtiem vēderiem dzemdē peronos ilgu kamolus. Tu iedzer pirmo rīta kafiju, tukšo tasīti atstājot aploksnē ielocītu. Sen nebaidos sadzirdēt tukšumu tuvu. Vien skatiena pludiņš ieķēries kakla bedrītē mazliet plosa vārdu kamolu kaklā un neļauj pieklājīgi atvadīties — kaut kad, kaut kur, kaut kā.