Pirms diviem gadiem, mūžībā aizejot mākslas zinātniecei Tatjanai Sutai, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs saņēma vērtīgu mantojumu — T.Sutas dzīvokli, viņas un viņas vecāku — gleznotāju Romāna Sutas un Aleksandras Beļcovas personiskās lietas, mākslas darbus, dokumentus. Dāvinājuma noteikums bija viens — krājumu nedrīkst dalīt, saglabājot to kā liecību izveidojamajā memoriālajā muzejā. Pēc rūpīga darba šoruden R.Sutas un A.Beļcovas muzejs Elizabetes ielā vērs durvis apmeklētājiem.
Pārvērst privātu telpu publiskā, protams, nav viegls uzdevums, tādēļ dzīvoklim nācies pārdzīvot arī pārmaiņas: izņemta siena, pārbūvētas atsevišķas telpas, tomēr viss, ko redzēs apmeklētāji, ir oriģināls — stāsta muzeja vadītāja Baiba Vanaga. "Tādu lielu pārsteigumu krājumā, ko mēs nebūtu gaidījuši, protams, nebija, bet šajā muzejā ekspozīcijā būs daži no labākajiem R.Sutas un A.Beļcovas darbiem," viņa sola.
Muzejā, kura vizuālā tēla veidošanā piedalās Anna Heinrihsone, apmeklētājiem būs atvērtas trīs atšķirīgas telpas — salons, kura daļa veltīta A.Beļcovai, T.Sutas istaba un "darbnīca" — nosacīti R.Sutam veltīta telpa, kurā uzsvars likts uz mākslas darbiem. Piecu istabu dzīvoklis, kurā vieta jāatrod arī telpām muzeja funkciju nodrošināšanai, nav bezizmēra izstāžu zāle, tomēr īpaši domāts, kā atklāt daudzpusīgās ģimenes dažādās šķautnes. Atrasta vieta ne tikai glezniecībai, grafikai, porcelānam, mēbelēm, scenogrāfijai, bet arī personiskiem priekšmetiem — A.Beļcovas spogulim, T.Sutas kleitām vai R.Sutas frakai. "Mani izbrīna tie memoriālie muzeji, kas principiāli neko tādu neizstāda. Mani, piemēram, ieraugot fraku, pārsteidza, cik augumā mazs bijis Romāns Suta. Fotogrāfijās to neredz," pamato B.Vanaga. Dzīvoklī būs apskatāma arī daļa pamatīgās bibliotēkas, pastkartes, fotogrāfijas, vēstules. Tās, starp citu, krājumā vēl līdz galam nav apzinātas, bet jau nesušas pētniekiem interesantus atklājumus — sīkumus, kas palīdz labāk izprast, kā dzīvoja slavenie mākslinieki 30.gados, kā ģimenes un publiskā dzīve iegrozījās vēlāk.
Tie, kam ir priekšstats par T.Sutas personības mērogu, labi sapratīs, ka liela nozīme šā dzīvokļa turpmākajā dzīvē būs stāstiem — muzejs mēģināšot vākt gan stāstus par T.Sutu, gan atdzīvināt viņas pašas stāstus par mākslu un māksliniekiem. Daži ierakstā būs skatāmi muzeja ekspozīcijā, ar citiem muzeja darbinieki iepazīstinās ekskursijās. Un vēl iecerēts radīt savus stāstus, lai muzejā varētu rīkot muzikālus (un ne tikai) vakarus mākslas mīļotājiem. Tikko atjaunots arī T.Sutas flīģelis, kas atradis vietu salonā.