Pirmais. Augstākā mērā liekulība ir teju mātes vārdiem zākāties un citādi apriet šo pasākumu — "krievu un biezo bezgaumības orģiju", bet... cītīgi, es pat teiktu, maniakālā apsēstībā turpināt to skatīties. Pat dažs cienījams politiķis pamanījās nodarboties ar morāli vismaz dīvainu populismu: vispirms lepni paziņo, ka šo pasākumu Dzintaru koncertzālē "ignorē", bet pēcāk izrāda ārkārtīgu informētību ne tikai par tajā notiekošo, skanošo un runāto, bet pat par reklāmām, kādās Jaunais vilnis iepakots (Diena, 28.VII)!
Vai tas būtu kāds nacionālā mazohisma paveids, ar ko, izrādās, sirgst liela daļa "latvijiešu"? Ja kaut kas no televīzijā demonstrētā cilvēkam riebjas, nav taču vienkāršāka veida, kā likvidēt problēmu pašā saknē — izraut televizora štepseli.
Otrs. Par bēdīgi slaveno joku ap Latvijas himnu (šprotēm, Turaidu, citiem Jaunajā vilnī aprunātajiem latvju nacionālajiem simboliem un fetišiem).
Neredzu principiālu atšķirību t.s. nacionālo svētumu apgānīšanā, kad krietni iereibušu hokeja līdzjutēju pūlis, necilvēcīgi aurodams, blandās pa Vecrīgu, dauzot pudeles, mīžot, kur pagadās, un vicinot sarkanbaltsarkano karogu, pie Brīvības pieminekļa regulāri čurājošiem Anglijas tūristiem (un centrā naktīs tiešām nav, kur nokārtoties, pats esmu līdis krūmos aiz Operas) un kāda Krievijas komiķu grupas Comedy Club aktiera nepārdomāti stulbu, provokatīvu joku par latviešiem būtisku dziesmu (tiesa, zinātājiem nav jāskaidro, ka krievu Comedy Club, tāpat kā britu Monty Python vai Sašas Barona Koena nežēlīgo joku teātra "sāls", ir tieši provokācija; un CC puiši paši savu Krievijas himnu ir apņirguši vēl skarbāk — tāds žanrs...). Tikai naivie un jūtīgie latvieši vienā gadījumā sauc to par patriotismu, otrā — britu cūku ālēšanos, trešajā — krievu šovinistu ņirgāšanos.
Žēl, jo provokācija ar himnu ir izdevusies — latviešiem ir, par ko cepties, šķeļoties "īstenajos patriotos" un "tautas nodevējos". Bet varbūt pie vainas vienkārši ir humora trūkums un neprasme nereaģēt uz apzināti muļķīgiem izlēcieniem, kas taču esot gudrības un iecietības pamats?
Trešais. Raimonds Pauls kā tā pasaku bada dzeguze jau vairākkārt ziņojis — Jaunā viļņa organizatori (kuri, citstarp, atvainojās par Dievs, svētī Latviju ķēmīgo parodiju kā "nepiedodamu un neizdevušos joku") var sarīkot šādu konkursu Pēterburgā, Kaļiņingradā, da jebkur. Kā tas vienmēr bijis, Pauls labi prot paredzēt un zina, ar ko tas draud mūsu tā saucamajā estrādes žanrā strādājošo jau tā mizerablajām, lai neteiktu — nulles iespējām izsisties kaut jel kādā — austrumu vai rietumu — tirgus virzienā. Es nudien nedomāju, ka Jaunā viļņa milzīgā TV auditorija un atpazīstamības faktors būtu jāignorē. Turklāt konkurss tiešām kļūst profesionāli arvien spēcīgāks. Šogad tas stabili "iekabināja" Eirovīzijas balagānam, kuru tik daudzie Latvijas "mēs" cēla teju nacionālās nozīmes kultūras notikuma statusā. Būtu žēl, ja šī Jaunā viļņa iespēja Latvijai ietu secen.
Par visu citu var un der strīdēties — par pasākuma organizāciju, koncertu gaumes līmeni, vadītāju šarma un cilvēciskās gudrības pakāpi. Argumentēti strīdēties, nevis rupji lamāties, slēpjoties interneta anonimitātes kokonā vai patriotiskā populisma liekulībā. Citādi sanāk kā tajā muļķīgajā jokā par diviem ežiem, kas meņģējas — tu esi cūka! Nē, tu pats esi cūka!
Visbeidzot — prezidenta Valda Zatlera konkursa atklāšanas apmeklējums nekādā veidā neietekmē manas domas par mūsu valsts līderi. Jo ir citas, daudz būtiskākas, svarīgākas lietas, jomas un notikumi, kuros pēc Zatlera rīcības un attieksmes es vērtēju savas valsts prezidentu.
Un vēl man ir milzīgs prieks par abiem gruzīniem no dueta Georgia! Par gruzīniem vispār, ja drīkst tā teikt.