Funny games.* Rihards Vāgners. Zīgfrīds. Latvijas Nacionālā opera

Man principā arī nekas nav pret šādiem vārdiem, bet - kas par daudz, tas par skādi. Naumaņa rakstos to pilnīgi noteikti ir par daudz.

Jā, man šie mīļvārdiņi arī sākluši kaitināt. ne jau tādēļ, ka nevaru tos spras, bet tādēļ, ka iespējams iztikt bez tiem... man skolas bērns tik smej - laikam latviešu valoda nabadzīga palikusi...

"Funny games", "paprovējiet", "sirsnīgu "kinderštūbi"", "vazājāmies pa Venēciju", "berjot izmorom", "velns, cik smuks vārdiņš!", "izfunktierētais", "ancukiņā", "po/mo", "pod sņeguročku", "tīrais sviests"

Jā, ko vairāk pa pamatiecerēm zinu gan. Un zinu, ka Vāgners savu katru tēlu izloloja, izauklēja un "iznēsāja" kā bērnu. Zinu katru remarku par viņiem. Bet teātrī gan neiešu, jo viņa skatuves politika iet šķērsām mūzikas patiesajai būtībai. Ja Tu nesaprati par salīdzinājumu ar Alberihu un kāškrustu - kā vienīgo, diemžēl, izdzīvojušo ideju Stefana Herheima Rīgas iestudējumā, tad jau nav par ko runāt - nav skaidra vāgnerisma iecere pamatā. Un tad notiek komponistu darbu "izvarošana" kā Figaro kāzās (vārda vistiešākajā nozīmē), Karmernas translācija uz Fidela laiku utt. Jā, to var darīt, bet vai vajag? Un galvenais - vai Mocarts, Bizē, Vāgners to būtu gribējis? Metropolitēna operā Ņujorkā Turandota "rullē" Dzefirelli 70-to gadu režijā ar milzīīīīīgiem panākumiem, Karmena tāpat! Un tauta MĪL mūziku, ne biļešu cenas, ne operas eliti... Un starp citu - no mums aizgāja jauniņais Nelsons, aizgāja Opolais, mums vispār NAV Vāgnera balsu, bet mēs režisējam ārzemniekiem! Un ievedam Traviatā Mulenrūžas puskailās dāmas, bet bez franču šarma, viegluma un elegances. Vienkārši vietējās p....!

Paldies Kairišam un Jurjānei, kā arī jaunajam diriģentam, Siliņam, Norvelim par pūķa ņurdēšanu, Mīmes lomas atveidotājam un lācīgajam Zigfrīdam par prieku piecu stundu garumā!!! Valkīra paņēma ar mistiku, bet Zigfrīd -, ar veselīgu ironiju par spēku bez galvas, vai, ja gribat tieši bet banāli - ziloni trauku bodē. Paldies arī N. N. - par to, ka turas pie sevis un ir teju vienīgais ar prieku lasāmais recenzents, kas neskopojas ar kompetentām atsaucēm un krāsainiem epitetiem. :) Žēl, ka Zigfrīdu rādīšot pēc diviem gadiem un, visticamāk, ar citiem solistiem. Rudenī būtu gribējies aiziet vēl.

Pilnīga taisnība Aigaram - izrādes aizbaida skatītājus, un rezultātā mērķauditorija ir ārzemju kritiķi un skatītāji. Skaidrojums,ka izrādes jāņem nost, jo vairāk nav iespējams pārdot. Cilvēki, kas to var atļauties, skatītos katru operu kaut 5 reizes, ja nebūtu kliedzoši neloģiskie modernizējumi. Zigfrīds par laimi bija brīnišķīga opera. Par to paldies Vāgneram un visiem iestudētājiem.

Lielisks raksts- joprojaam atceros Ilmara Blumberga aspraatiigo plakaatu visam cikla, kuraa bija redzama taisni taa kazino eeka, par kuru autors raksta - ceru, ka N.Naumanis zina, ka patiesiibaa taa saucas Palazzo Vendramin un Wagnera laikaa tur, protams, kazino nebija... Bet ir jauki, ja recenzents ievada izraades un varbuut pat visa Vaagnera dailjrades atmosfeeraa ar shiim subjektiivajaam impresijaam - jo Wagneram tachu viss grozaas ap kaisli, azartu, varu.... Paldies. Noteikti rosina iet uz LNO!

Ja tev kāds stāsts, ka autora ieceres nav zināmas, tie ir meli. Piemēram, Vāgners diezgan skaidri ir rakstījis, ko viņš ar katru no personāžiem domā. Tas pats attiecas arī uz jebkuru citu no "seno laiku" uzvedumiem. Tajos laikos, ziniet, vēl nezināja, ka "katrs darbā pats var atrast ko grib". Autoram bija zināma ideja, ko viņš, cik vien labi spēja, mēģināja pateikt. Tikai vispārējā izglītības sistēmas degradācija ļauj uzvest šādus murgus, jo nezinīšiem jau jebkas būs labs.... Par "autora nāvi" atzīšos, arī es neko neesmu dzirdējis, jo uzvests taču tiek Vāgnera darbs, viņa librets un viņa mūzika. Ja jau autors ir miris, varbūt Kairšs vai kāds cits no klauniem varētu uzvest savu darbu? Taču nē, nez kāpēc mēs ar savu tukšpaurību mēģinām izkropļot dzīva autora darbu (tēlaini izsakoties "zombijs -režisors mēģina izveidot sev līdzīgu no dzīva autora")....

Ļ. cien. Lasītāja! Un Jūs būtu tā zinātāja, kāda bija autora iecere? Laikam patiesi dzīvojat citā kultūrtelpā un citā laikā... Abrīnojami, ka neko neesat dzirdējusi par "autora nāvi".... Un kas tad šajā mūzikā ir pretrunā ar to, kas notiek uz skatuves? Tieši kas? Vai drīzāk nav tā, ka nevis izrādes norise ir pretrunā ar mūziku, bet gan Jūsu priekšstati par to, kā visam būtu jābūt? Ja jau Jums ir tāda stingra pārliecība, ka visu zināt labāk - tak piesakieties operā, gan taču tur spēs novērtēt šādas neatsveramas zināšanas - kā autori bija iecerējuši un ko domājuši, rakstot sacerot darbu.

Redz, cik jauki Tu raksti - mūzika patika! Varbūt Tev patika, bet lielākajai daļai nē! Jo Vāgneru zinu labāk kā Tu. Un esmu pārliecināta - ne Vāgners, ne izķēzītais Mocarts Figaro kāzās, ne perversi traktētā Katerina neatbilst autoru iecerei. Runa jau nav par to: patīk vai nepatīk. Tā jau nav kleita, ko skapī iekārt! Bez savas "radošās" individualitātes būtu jāieklausās pašā mūzikā. un, ja tā iet pretrunā ar to, kas notiek uz skatuves - tad kaut kas jau sen nav kārtībā ar teātri. Tas, starp citu, bija raksturīgs jau Reinas zeltam, kura pamatideju savija kopā ar kāškrustu un vienīgo izdzīvojušo personāžu Alberihu. Bet tas jau autorus visticamāk netraucēja...

Recenzija laba. Opera ļoti patika. Galvenais taču ir mūzika - skanēja lieliski. Iestudējums arī pārliecināja - var jau gribēt visu ko, bet svarīgi, ka nekas netraucēja mūzikai. Egils Siliņš bija dievišķs. Mulsināja Zigfrīda gandrīz dzīvnieciskais tvēriens pēdējā cēlienā, bet pats jau viņš teica, ka no zvēriem mācījies, kas ir mīlestība.

man gan patika - gan izrāde, gan autora ironiskais skats. Mirga - kas, jūsuprāt, ir profesionāli? Ja jums nekad nav patikušas Naumaņa recenzijas, ko tad lasāt? Man gan tās ir retās, no kurām gūstu prieku....

Man nekad nav patikušas Naumaņa recenzijas. Un šī nav izņēmums. Klaji neprofesionāli.

Iešmigojis mazliet izskatās recenzents. Redzams, ka nav īpaši nekāda nojēga ne par ko. Nez, jaunā redaktore saglabās šos visiem apnikušos "kultūras speciālistus"?

Man gan patika izrāde, lai arī recenzija ir ļoti pavirša. Nepiekrītu, ka Kairiša "Zigfrīds" ir "moderns murgs" - arī operai ir jāiet līdzi laikam, nevis jākļūst par muzejisko vērtību glabātāju. Nezinu gan, kurš ar baudu sēdētu tās piecas stundas un vērtos uz dzīvniekādās tērptu statisku dziedātāju. Un mēs ar draugiem visas piecas stundas nosēdejām ar aizrautīgu interesi sekojot līdzi notikumiem uz skatuves, un mums ne mirkli nebija garlaicīgi. :) Varbūt par skaistā un garīgā trūkumu operā jāvaino Vāgners - operas sižets tak vienas vienīgas nejaucības? :) Un par "visuālo" (laikam jau - vizuālo) - Ievas Jurjānes darbs ir vienkārši izcils. :)