Latvijas skatītājam, iespējams, Rerberga vārds izsaka maz, kaut gan pietiktu nosaukt viņa uzņemtās filmas (Tarkovska Spogulis, Kurosavas Balto nakšu melodijas, Balabanova Vilciena pienākšana, Abdrašitova Plumbums jeb Bīstamās spēles, Mihalkova Končalovska Pirmais skolotājs, Asjas laime, Muižnieku ligzda, nule kā mūžībā pāragri aizgājušā Ivana Dihovičnija Izmēģinātājs), lai saprastu, kāda mēroga vizuālais mākslinieks bija Rerbergs.
Pēc strīda ar Tarkovski, kurā režisoram, protams, kā jau filmas saimniekam piederēja pēdējais vārds (kad filma bija 2/3 uzņemta, Tarkovskis atteicās strādāt ar Rerbergu, oficiāli sūdzējās PSKP un Goskino un panāca, ka operatoru atstādina no darba, turklāt Tarkovska autoritāte, neraugoties uz disidenta slavu, pat padomju laikos partijas funkcionāru vidū bija tik milzīga, ka viņam izdevās "izsist" no valsts miljonos rubļu mērāmu naudu Stalkera pārfilmēšanai – jau ar citu operatoru), Rerbergs kā cilvēks praktiski salūza, lai gan kā mākslinieks turpināja filmēt. Bet vairs nekad nesasniedza to meistarības līmeni, kādā izpaudās viņa talants līdz konfliktam. Interesanti, ka Maiborodas filmā visi Rerberga kolēģi un pat Tarkovska līdzgaitnieki, draugi godīgi apliecina – jā, Tarkovskis viņu pazemoja un iznīcināja kā personību. Tieši ar nodevīgajām sūdzībām PSKP. Un ar to, ka svītroja Rerberga vārdu no Stalkera titriem, lai gan spožākās epizodes, ko bija radījusi Rerberga kamera, filmā atstāja.
Stalkers, citstarp, Krievijā kinomānu vidē eksistē divās versijās (1977. un 1979. gada varianti; pirmajā vairāk no Rerberga filmētā materiāla).
Bet Maiborodas dokfilma liek atkal un atkal apsvērt prātā Puškina slaveno frāzi no Mocarta un Saljēri: vai ģēnijs un ļaundaris ir savienojami? Ir. Vēsture zina daudzus gadījumus, kad "ļaunums runā ar ģēnija muti" (J.Brodskis).
Par to jādomā arī cita kino dižgara - Romana Polaņska "lietas" sakarā.
Un aizvien vairāk top skaidrs, ka visi ļaunie darbi atmaksājas. Jau šajā dzīvē.
Te atkal der pieminēt Tarkovska likteni. Ne tikai viņa traģiskās dzīves nogalē, bet tieši ar filmām – Upurēšanu un Nostaļģiju. Filmām, kurās acīmredzams, ar ādu sajūtams – tās nav uzņēmis laimīgs cilvēks.