Guļamtīkla rakstā
Kaut kur tālu bezgalīgajos Amazones baseina plašumos mīt cilvēki, kas dzīvo pavisam citādi nekā mēs — lielpilsētas bērni, civilizācijas ieskauti. Cīņas, kas izcīnāmas mums, tiem, kuri zina, kā izskatās Venēcija un Parīze, ir citas. Un ilgas mums ir citas. Jā, un personīgi es nezinu, kas īsti ir ēzeļa "bungulis", cienījamais tulkotāj (no spāņu valodas grāmatu tulkojis Edvīns Raups)! Bet lasīt L.Sepulvedas darbus man tomēr patīk.
Tie, protams, ir zobiņi, kurus zobārsts uz derībām izrauj vīram, kurš vēlas pierādīt draugiem, ka "ir īsts mačo". Nu labi, visi 32 baltie zobi kungam raušanas brīdī vairs nebija saglabājušies, tomēr zobu dakterim nācās krietni pasvīst. "Un, kad slaktiņam līdzīgais pasākums bija beidzies, bezzobainais un līdz ausīm aizpampušais montuvio asinis stindzinošā jūsmā ar zobārstu sadalīja guvumu" — derībās laimētos zelta graudiņus. Kāpēc es tos pieminu? Varbūt tāpēc, ka Sepulveda kā ikviens lielisks stāstnieks stāstā par sirmgalvi veikli iepin arī citus stāstiņus, kas visi kopā veido tādu kā guļamtīkla rakstu — guļamtīkla, kas iesiets starp diviem baļķēniem kaut kur tāltālās Amazones krastā īsi pirms lietavu sākšanās. Atlaižoties tādā un tikai uz mirklīti pieverot acis, ierodas viņi — baltie un indiāņi, mūki, dārgumu meklētāji, kaučuka un cukurniedru cirtēji. Vīrelis, kuram būtu jāgādā par likumu un kārtību, bet kurš nespēj apvaldīt pat paša kārības. Ak. Un arī drosmīgais un savu lasītprasmi "ap to laiku, kad sāka nopūt zobi" atklājušais Antonio Hosē Bolivars. Sirmgalvis, kurš reiz gandrīz kā savējais dzīvojis selvā kopā ar šuaru indiāņiem, līdz bijis spiests atgriezties pie baltajiem. Sirmgalvis, kurš glabā sievas piemiņu gadu desmitiem, bet ne reizi nav viņu skūpstījis. Varbūt Sirmgalvja raksturs tāds izveidojies, pateicoties uzvārdam Bolivars — par godu vīram, kurš XIX gadsimtā vadīja Latīņamerikas atbrīvošanās cīņas. Varbūt tāpēc, ka viņš prot lasīt. Vai tāpēc, ka Antonio Hosē Bolivars ir cilvēks, kas tiecas izzināt — kurš nokāva gringo, kura līķis mazā laiviņā atpeldēja pa upes straumi, kas ir Venēcija un kāpēc tajā ļaudis pārvietojas laivās, kas ir mīlestība. To, kas ir gods, Sirmgalvis zina tāpat. Un arī gudrības, apņēmības un cēluma viņam netrūkst. Tāda pozitīva uzskaite sanāk, bet tas tāpēc, ka īpašības vārdi Sepulvedas stāstā veido kādu... nu, vismaz ceturtdaļu teksta. Ar beigto gringo, kurš nonāvējis ocelota mazuļus, sākas vēl viens stāsts — par drosmi un izmisumu, atriebi un nāvi. Beigās visi stāsti
satek vienā, un paliek tikai trīs dalībnieki: satrakojusies ocelota mātīte, apņēmīgs vecs vīrs un džungļi. Un romāni, "kur par mīlestību stāsta tik skaistiem vārdiem, ka reizēm ļauj aizmirst par cilvēku nežēlību".
***
Luiss Sepulveda. Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus. Jāņa Rozes apgāds, 2009
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.