V Kremerata Baltica festivāla noslēgums Siguldas koncertzālē Baltais flīģelis 29.VI
Vismaz četrus nozīmīgus mērķus savos pirmajos piecos pastāvēšanas gados jau sasniedzis ikgadējais Kremerata Baltica festivāls Siguldā ar atskaņām arī Rīgā un citur Latvijā. Pirmkārt, tā ir iespēja baudīt muzicēšanu visaugstākajā kvalitātē, kuru arvien piedāvā pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers kopā ar saviem domubiedriem - paša izveidoto Baltijas kamerorķestri Kremerata Baltica un izciliem solistiem, kurus viņš atrod visās pasaules malās. Otrkārt, šajos festivālos arvien skan jauna, pie mums nedzirdēta mūzika, kas ļauj iepazīt arvien jaunas mūsu laika radošās personības un svaigus muzikālās domāšanas pavērsienus. Treškārt, arī klasika šajos festivālos bieži izskan pa jaunam (itin bieži arī burtiskā nozīmē - jaunos aranžējumos un jaunā izkārtojumā), kļūstot par dzīvas, īsti laikmetīgas interpretācijas augli. Šoreiz uz to norāda jau jubilejas festivāla devīze: Spēlējam (arī) klasiku. Ceturtkārt, svarīgi, ka visu šo ieguvumu epicentrs ir nevis pārsātinātā galvaspilsēta, bet gan nelielā, gleznainā Sigulda, kur mājīgajā mūzikas un mākslas skolā, koncertzālē Baltais flīģelis dziļas gravas malā notiek lielākais vairums festivāla koncertu.
Deviņi koncerti sešās dienās kādam varbūt šķiet neiespējama proporcija, taču kremeratiešiem ir pierasta intensitāte. Dāsnajā festivāla viesu buķetē koši izcēlās šarmantā vijolniece Tatjana Grindenko, kura še atkal pēc ilgāka pārtraukuma spēlēja kopā, duetā ar Gidonu Krēmeru gluži kā savulaik, viņu karjeras sākumā. Lai gan nevarēju atļauties izbaudīt visu mūzikas piedāvājumu Siguldā, man paveicās piedzīvot šī dueta priekšnesumu festivāla noslēgumkoncertā Siguldas Baltajā flīģelī. Viņi kopā ar orķestri spilgti, artistiski un vitāli apdzīvoja krievu "svētminimālista" un postmūzikas ideju sludinātāja Vladimira Martinova muzikāli pieticīgo materiālu par pāris akordu ostinato, kurus ar blīvu un vienkāršu rokbalāžu izpildītāja piesitienu pie klavierēm spēlēja pats autors. Opuss Post scriptum, kuram ierosmi V.Martinovs savulaik guvis muzikālā sarakstē ar savu gara radinieku Latvijā, mūzikas tīrā, naivā prieka un garīguma kultivētāju Georgu Pelēci, nekādas vērā ņemamas novitātes vai profesionālo pašapliecinājumu kompozīcijā nepiedāvā un drīzāk izskanēja kā savveida fona mūzika. Toties tā pamudināja izpildītājus uz jauku, sirsnīgu, priekpilnu rituālu. Tatjana Grindenko, pirmatskaņojuma sākumā vispirms enerģiski pamājusi sveicienus visiem ar savu mobilo telefonu, pēkšņi raidīja publikā salocītu papīra lidmašīniņu. Tad saņēma to atpakaļ no publikas. Pēc mirkļa šādā komunikācijā jau bija iesaistījušies jau visi, kuri atradās uz skatuves un klausītāju zālē - jau iepriekš, laikus šim nolūkam salocītās lidmašīniņas planēja lejup pat no balkona un sevišķi sajūsmināja bērnus, kuriem tīrās mūzikas šajā vakarā varbūt būtu jau par daudz.
Pieredzējušais pianists Oļegs Maizenbergs, ilggadējais Gidona Krēmera partneris kamermūzikā, šoreiz bija solists Volfganga Amadeja Mocarta re minora Klavierkoncerta (KV 466) atskaņojumā. Uzņemoties iniciatīvu bez diriģenta vadīt interpretācijas gaitu, viņš gan vedināja orķestri uz īpaši ātriem tempiem dzīvīgajās skaņdarba daļās (I.Allegro, III Rondo: Allegro assai), gan arī izcēlās ar rūpīgu, izteikti runājošu pianistiskā frāzējuma artikulāciju, tomēr sniegumā trūka lidojuma viegluma un dabiskā poētisma, kāds piemīt Mocarta ģeniālajai mūzikai. Labs priekšnesums, taču tas nebija nedz pašu mūziķu, nedz arī šī koncerta zvaigžņu stunda. Visaugstāko muzikālo raudzi šoreiz piedzīvojām nevis, ierasti pietaupītu vakara beigām, bet gan intensīvi koncentrētu koncerta pirmajā daļā, sākot jau ar to, cik iespaidīgi un mērķtiecīgi orķestris audzēja spriedzi, tumšos toņus un skanējuma piesātinājuma blīvumu Arvo Perta Cantus Bendžamina Britena piemiņai atskaņojumā.
Tūlīt pēc tam, muzicējot apbrīnojamā saskaņā bez diriģenta, orķestris izcili nospēlēja arī paša B.Britena opusu Variācijas par Frenka Bridža tēmu, kurā gan asprātīgi un rotaļīgi, nebaidoties pārspīlēt, izcēla komponista izsmalcināto stilizētāja veikumu, gan arī sniedza neviltotu emocionālu saviļņojumu. It kā mums vēstot: tā bija ne tikai spēle! Kremeratiešiem šis Britena opuss 11 daļās izdevās vēl krietni spilgtāk par nesen dzirdēto, lielisko lasījumu diriģenta Normunda Šnē vadībā orķestra Sinfonietta Rīga sezonas noslēgumkoncertā. Kremeratieši to izdarīja ļoti sulīgi un patiesi bezbailīgi, ar milzīgu ikkatra mūziķa un kopīgo atdevi un izjūtu. Jāsecina, ka pat tik sarežģītā skaņdarbā viņiem diriģents laikam būtu tikai dekorācija!
Ja ne paši koncerta rīkotāji, tad vismaz es esmu pietaupījusi pašu spilgtāko koncerta guvumu beigām. Tāpēc, ka patiesi negaidītu, spilgtu atklājumu kremeratieši saviem klausītājiem bija sagādājuši ar Londonā dzīvojošās bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas opusa Galma āksts Amaro. Svīta senā stilā pirmatskaņojumu Latvijā, kuru dzirdējām skaņdarba adresāta - izcilā un teatrāli atraktīvā altista Maksima Risanova izpildījumā. (Kopā ar orķestri un klavesīnistu Reinutu Tepu). Kā dzīvs stāsts uzrunāja gan svītas fanfaras, kuru laikā altists pats sita lielās bungas, gan medību, pils spoguļu greznuma un rožu dārza izsmalcināto smaržu pasaules un mīlas randiņu atmosfēras atspulgi skaņās, asociējoties ar viduslaiku un renesanses mūzikas vitālo garu un kolorītu. Apbrīnojama ir komponistes izdoma un nebaidīšanās radīt mūziku, kura tik tieši uzrunā savu klausītāju. Alts Maksima Risanova rokās brīžiem skanēja kā viola, brīžiem pat kā maigi skanošais, "raudošais" armēņu pūšaminstruments duduks. Lieliskas bija saspēles ar orķestra pirmo vijoli un čellu, kurās ar abiem šiem instrumentiem alts it kā mainījās lomām. (Starp citu, tas ir vēl viens būtisks pierādījums tam, ka alts nebūt nav instruments, kura liktenis ir būt vijoles vai čella ēnā.) Turklāt M.Risanovs ir ne tikai izcils mūziķis, bet arī instrumentālā teātra aktieris - atraktīva, aktīvi uzrunājoša, daudzpusīga personība uz skatuves.