Manuprāt, nopietni runāt par interešu konfliktiem tik mazā zemē kā Latvija, kur ir tik daudzas cilvēku profesionālās darbības jomas, kurās strādājošo/darbojošos personu skaits ir ierobežots, ir ārkārtā apgrūtinoši, ja ne neiespējami – bez riska sadurties ar šķietamiem un patiesiem IK, bez riska beigu galā iegrimt tukšā salmu kulšanā un publiskā gaisa tricināšanā. Un „ierobežoto sabiedrību” attiecību tīklojumā visdrīzāk sprandu var nolaust nekā tikt pie skaidrības. Piemēram, tik sensitīva profesionālās darbības joma kā žurnālistika vai pēdējā laikā tik bieži piesauktie mediju un kultūras jomu eksperti. Ārkārtā cienot politoloģes Vitas Matīsas ne reizi vien pausto asi publicistisko un kritisko viedokli (un daudzreiz piekrītot tam) par Latvijas (ekspadomju) politiskās vides „mafiozo tradīciju” turpināšanos, vienmēr esmu brīnījies, kādēļ Matīsas kundze tieši ar tādu pašu azartu nerunā par acīmredzami „koruptīvo” kultūras mafiju, kas valda mūsu zemē.Un es zinu atbildi – tādēļ, ka gan viņa, gan es, tāpat kā daudzi mūsu kopīgie vai atsevišķie draugi un paziņas, ar kuriem tiekamies, teiksim, Operas premjerās vai pie vīna glāzes kādā visiem labi zināmā sabiedriskās ēdināšanas vietā, piederam pie šīs „mafijas”, patīk mums to atzīt vai nē. Ir vēl trakāk – mēs esam šīs „mafijas” dabiska daļa.Jautājums par interešu konfliktu šajā gadījumā un kategoriskā formā verētu būt tāds – vai es kā kultūras žurnālists, kurš regulāri raksta (un ar to pelna sev iztiku) par kultūras un mākslas procesiem, maz drīkstu atļauties tādu cilvēcisku greznību, kā „būt pazīstams” un/vai „draudzēties” ar tiem, kas šo kultūru un mākslu rada? Vai, piemēram, kino un/vai teātra režisors (kurus L-jā arī var uz viena ķermaņa locekļu pirkstiem saskaitīt) drīkst lemt par valsts naudas piešķiršanu saviem kolēģiem un konkurentiem vienlaikus - citiem kino un teātra režisoriem?Vai, par provi, kultūras ministram viņa „ministrēšanās” laikā vispār drīkst būt draugi? Un cik tālu viņš drīkst savu „draudzīgo labvēlību” izrādīt – 100, 10 000, 100 000 vai dažu miljonu valsts latu vērtībā?Var jau dūdot bla-bla-bla, ka tiek radīti mehānismi, kā šos „interešu konfliktus” minimalizēt. Piemēram, uzticot lēmējtiesības (vizbiežāk jau tak par tiesībām tērēt valsts vai citu naudu) tā sauktajiem profesionāļiem, ekspertiem, un liekot viņiem spēlēt „rotācijas” spēlīti. Bet tas neizslēdz „pie varas esošajiem” iespēju visās komisijās salikt savus draugus vai, teiksim maigāk, sev lojālus cilvēkus... Vai projektu rakstītājiem visādiem kultūrfondiem un sponsoriem – izgudrot aizvien jaunus veidus, ka savus „interešu konfliktu” paslēpt. Ticiet – šādu veidu ir simtiem. Un ej tu kādam pierādi, ka KKF nav vis neatkarīgu un spriestspējīgu Latvijas kultūras priekšstāvju komanda, bet gan „Demakovas kultūras mafija”. Vai ka Hermanis "Dienā" tiek aprakstīts tik bieži nevis tādēļ, ka ir pasaules līmeņa talants, ar kuru Latvijai lepoties, bet gan tāpēc, ka ir kāda zināma kritiķa NN draugs...Un viens no iemesliem, kādēļ tas tā notiek – Latvija ir maza zeme. Kurā visi visus pazīst un visu par visiem zina. Bet vai tādēļ aizmirsīsim par godīgu konkurenci arī kultūrā, par žurnālistu un kritiķu godaprātu un profesionālā darbā izkoptu spēju atšķirt vērtīgo, talantīgo, atbalstāmo no tā, kas tāds nav?Tādēļ man būtībā ir vienalga, vai Jānis Domburs ir mācījis (jebšu citiem vārdiem – kādā neformālā „mītiņā” dalījies dzīves un darba pieredzē: viss taču atkarīgs no vārdu interpretācijas, ne?) bankas klerkiem PR un politiķiem – kā „atšūt” žurnālistus. Ziniet, kāpēc?Tāpēc, ka Domburam ir autorraidījums – lokālais „lerijkinga šovs”, tāpēc, ka Domburs ir pēc vella talantīgs un harismatisks žurnālists, kuram, protams, gadās profesionāli misēkļi un ir atkal raidījumi, kas aiziet šķērsām. Kingam vai Oprai viņu nav mazāk. Domburam ir mediju vara, kuru viņš izmanto Latvijas labā – un man ir tieši šī sajūta! Un tikai priecātos, ja „domburu” būtu vairāk – arī tad ātrāk beigtos mākslīgi uzkulti trači ap „interešu konfliktiem”.Kā tur bija Gētem – ir visa teorija pelēka, tik mūžam zaļš ir prakses (dzīves) koks...
Intereses un to konflikti
Cilvēkiem patīk čalot par t.s. interešu konfliktiem, jo tieši attieksme pret šo divu vārdu salikumu – intereses (vēlmes, vajadzības, mērķi...) un to konflikti (veidi, kā mērķus sasniegt – lagāli, nelegāli, likumīgi vai ne pārāk...) – atklāj čalotāju attieksmi pret virs abiem stāvošu, bet daudz būtiskāku jēdzienu – attieksmi pret VARU (un naudu, kas mūslaiku merkantilizētajā sabiedrībā biežvien izrādās esam sinonīmi).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.