Šajā grāmatā M.Asare stāsta par dzīvi ieslodzījumā tās ikdienā, par sievietēm, kas dažādu iemeslu dēļ izkritušas cauri sabiedrības slāņiem, nokļūstot pēdējā, viszemākajā. "Teksts parāda zonas ikdienas dzīvi visā tās skarbumā, ļaujot ielūkoties tās monotonajā ritmā, kas nemitīgi atkārtojas gadu no gada, izjust laiku, kas šķietami stāv uz vietas, un vienlaikus iepazīstot mozaīkas gabaliņus no tur nokļuvušo sieviešu dzīves, no tā, kā viņas redz pasauli, – un lasītāja paša ziņā paliek gala spriedums – attaisnot vai apsūdzēt. Šī grāmata ir kā fotogrāfija, kas atklāj cietuma realitāti, fiksējot notikumus un personāžus un tādējādi ļaujot lasītājam skatīt šo vietu kā savām acīm.
Dzejniece nolaižas ellē, lai no turienes mums atnestu apbrīnojami spilgtu un vitālu liecību par tām, kurām dzīvē tā pamatīgāk paslīdējusi kāja. Var lasīt, sajūsmināties un šausmināties reizē, kā arī pieķert sevi pie domas: cik nedroša tā robeža starp dzīvi brīvē un nebrīvē..." par M.Asares grāmatu izteicies literāts Kārlis Vērdiņš.