Tomēr tieši tur pie manis atnāca Amo, Ada un Īvs. Ak tu tētīt, kā mēs četratā plosījāmies! Tie trīs vispār nekādi nebija iegrožojami, es pati gan pa brīdim noslēdzos vienatnē. Gribēju sēdēt smuki gultiņā un pierakstīt skaistāko no zemes stāstiem – stāstu par mīlestību. Tak nebija ne vēsts no rāmuma. Maigi romantisks kā zieda drīksniņa, kaislīgi nāvējošs kā Tasmānijas velnu ala, skurbi grēcīgs kā meitu māja, naidā švirkstošs kā ugunsgrēks – tāds izvērtās šis vēstījums, tāpēc veriet vaļā to uzmanīgi."
Piedāvājam lasītājiem iepazīsties ar fragmentu no grāmatas "AMOUR FOU jeb Aplamā mīla 69 pantos".
24.
pants, kurā Amo gandrīz paņem vagu, jo noredz zemes
šausmeni Adas sarkanajās dienās
Nu, ja Amo vajadzētu aprakstīt zemes šausmu nakti, tad, visticamāk, izvēle kristu uz pilnmēnesi, kas kombinēts ar Adas sarkanajām dienām. Amo pārvērtības ir tīrais nieks pret vērienu, ar kādu no daiļas zemes sievietes šais noslēpumainajās dienās, kad asinis no galvas sieviešu dzimumam pārvietojas lejāk, notiek pārvēršanās īstenā vilkatē.
Amo turas pienācīgā attālumā un vēro. Turas tā, lai pie vajadzības būtu iespējams izsprukt sveikā ar dzīvu ādu. Bet Īvs? Kā bija paglābties viņam?
Vispirms Ada meklē sīkumus, kur aizķerties, lai vismaz varētu sagāzt māju un uzspridzināt vēl pāris tuvākās. Par pamatu var būt jelkas — Īva uz galda nepareizi uzlikts šķīvītis, nejauši pamesta zeķe, galvas pagrieziens vai, nedod Dievs, nevietā izmests vārds.
O, kā viņa pavelkas uz šiem sīkumiem!
O, kārotā pavilkšanās!
O, kā viņu tie aizrauj sev līdzi un uzsper gaisā kā divi deviņi!
Tasmānijas velna mātīte pret Adu tagad ir tikai tāda dievgosniņa.
O, kā viņa sajūt šo sīkumu tracinošo pievilcību.
O, nāciet, nāciet jūs, sīkumiņi, panāciet tuvāk, o, kādu feijerverķi es no jums sarīkošu, mani sīkumiņi!
Nē, un nemaz nav neiespējami, ka viņa ielec piestā un apjāj tumšo debess jumu. Un pagaudo uz mēnesi zemā vilkates tembrā, tā ka zemes vīrieši pazūd pār purviem, pār mežiem, pār smalkiemi krūmiņiemi.
Tad nāk otrā pakāpe. Agresora spēku nomaina — nepieskaries, nenotrauc — fāze.
Ada pieraud glāzi, tad bļodu, tad vannu, tad sākas asaru plūdi, kas māju ar visu Adu aiznes uz upi, kur saldūdens pārvēršas sālsūdenī, nosprāgst visi saldūdens iemītnieki, bet plūdi no Adas acīm i nedomā rimties, tad Ada kopā ar māju un kopā ar upi pamazām tuvojas jūrai un tā no vienkārši sāļas jūras pārvēršas nāves jūrā, kurā sāls koncentrācija ir tik liela, ka ūdenī vispār nav iespējams nogrimt.
Tad tuvojas trešā pakāpe — rijība, kas apvienojas ar paššaustīšanos. Ada apēd visu, kas ir tuvumā. Un, protams, ja tuvumā ir vīrietis, tad viņa apēd to dzīvu — ne ceptu, ne vārītu, bez sāls un bez pipariem. Un, lai kāds pēc tam būtu kauns par savu kanibālismu, šī fāze ir vienkārši nenovēršama.
Un tad pavisam drīz tuvojas atpestīšana — sarkanā straume sāk pludot, jodi un murgi atkāpjas mežā un no vilkates ādas Ada vēršas atpakaļ skaistā zemes sievietē.
Ak tu tētīt, domā Amo. Un tā vienreiz mēnesī. Un kāds tur brīnums, ka zemes vīriešu skaits strauji samazinās. Cik viņu, nabaga bāliņu, nav aizgājuši šajās vilkaču naktīs. Neapbruņoti, nevienlīdzīgā cīņā, neaizsargāti pret femīno tumsas spēku. Īsta šausmene, domā Amo.
Tur viņa tagad guļ, laiskā kaķene. It kā nekas nebūtu noticis. Murrā un ir gatava dāvāt savam vīrietim paradīzi zemes virsū. Bet kur tad ir vīrietis? Ak, jā, izgājšnakt viņa to apēda. Jā, nu žēl vīrieša, žēl, protams. Labs vīrietis bija.
Tā viņa tur guļ, laiska, mīļa un daiļa. Nobēdzinājusi savu vilkatīti. Astīti ievilkusi, austiņas pieglauduse, tā gaida nākamo reizi.
Amo, varbūt laidies, kamēr nav par vēlu? Nē, un tomēr varena riska spēlīte te notiek. No vienas puses, tā uzdzen drebuļus, no otras, — uzsit asinis. Nē, Amo, tā tev nav nekāda gaudenā sievišķība, tā ir spēle uz dzīvību un nāvi. Un tur ir ko atraisīties, un gauduļi tiks izspļauti, jo te mēs runājam par lielo likmi. Par red point, Amo. Par sarkano punktu, pēc kura tu vari palikt dzīvs, bet var arī nepaveikties.
Un tā ir lieta, Amo, nevis kaut kāda miegaina zemes dzīves vilkšana.
Un Amo izlemj palikt. Kas zina, varbūt te vēl kas slēpjas?