Protams, noliekot skolēna tipa galdiņu uz ielas pie Brīvības pieminekļa un „Prezidenta pozā” nosēdinot pie tā vairākus cilvēkus, sākot ar rakstnieci Noru Ikstenu un beidzot ar raidījumu vadītāju Baibu Sipenieci – Gavari, ziņa pietuvinājās šova formātam. Tas nekas, jo šī ideja parādīja gan politikas būtību Latvijā, gan vēlreiz uzsvēra, ka mēs katrs, kā zināms, te varam nokļūt jebkurā amatā. Turklāt ķēķa līmeņa sarunas par politiku, kad jebkurš sevi mēdz iecelt eksperta lomā, nereti notiek no pretējām – viņam jādara tā - pozīcijām. Tāpēc uzstādījums – ko es darītu, lika iedomāties nepierastu, ar paša atbildību un iespējamu rīcību saistītu attieksmi. Arī pie „prezidenta galdiņa” izteiktie dažādie viedokļi, kas svārstījās no radikāla līdz pavisam samiernieciskam „dzīvosim draudzīgi, tāpēc neko nemainīsim”, parādīja kaut nelielu daļu no tām dilemmām, kuru priekšā esam nostājušies.
Kad bija noslēgusies „iedomāšos sevi par Prezidentu” sižeta daļa, sākās vērtīgākais un nopietnākais – reālās situācijas analīze. Jāņa Gestes sagatavotais apskats par Saeimas atlaišanas un neatlaišanas plusiem un mīnusiem apkopoja tās galvenās domas un argumentu slāņus, kas izskanējuši 32.marta kontekstā. Diezgan godīgs un skarbs stāsts par to, kas būs, ja atlaidīs, kas būs ja neatlaidīs? Labākā vieta tajā – esošās politikas spogulis ar pašu politiķu atzīšanos, ka viņi jau nu neko nopietnu pēc atlaišanas vairs nedarīs, bet centīsies populistiski cīnīties par savām pozīcijām nākamajā Saeimā.
Plusu un mīnusu virknei noslēdzoties, iedomājos, ka tam visam ir vajadzīgs turpinājums, pārbaude, jo šaubas ir labas žurnālistikas pamats. Šaubas par sevi un šaubas par citiem, par tiem, kas izsaka viedokļus un prognozes. Laba žurnālistika tik viegli nevar uzticēties plikiem apgalvojumiem, piemēram, ka Saeimas atlaišanas gadījumā Latvija paliks bez solītajiem aizdevumiem, piemēram, ka nav neviena cita, ko varētu likt esošo deputātu vietā. Vai tiešām? Kurš to teicis? Kāpēc gan tā? Kas no visa sliktā, kas tiek paredzēts, ir tas sliktākais? Jautājumu vēl ir ļoti daudz.
Šorīt ziņu raidījumi vēsta par to, ko darīs Prezidents, lai pieņemtu lēmumu. Tam, protams, vajag sekot, bet vispār sekošana izteiktajiem viedokļiem, to neizvērtēta pieņemšana un atkārtošana, ieceļot neapstrīdamu patiesību kārtā, ir ieilgusi. Interesantākais varētu atklāties, kad šīs gandrīz iecementētās patiesības sāktu pārbaudīt, pietaupot spēkus, kas tērējas skrienot pakaļ katrai politiķu izteiktajai domai vai versijai. To arī novēlu „De facto” un citiem!