Amsterdamas parkā Westergasfabriek līdz 15.septembrim notiek latviešu skulptūru un instalāciju izstāde Homo Urbanus.
Deviņi mākslinieki speciāli Westergasfabriek promenādei sagatavojuši astoņus darbus. Izstādes tēma ir dzīve pilsētā, vēlme "iedziļināties XXI gadsimta pilsētas cilvēka eksistences problēmās, kas ir līdzīgas gan Rīgā, gan Amsterdamā", ekspozīcijas katalogā raksta tās kuratore Inese Baranovska.
Inese Baranovska, izstādes Homo Urbanus kuratore
Izstādes iniciatīva un nosaukuma izvēle pieder Baibai Bražei, Latvijas vēstniecei Nīderlandē. Viņa jau pirms tam organizēja Gustava Kluča darbu izstādi. Viņai ir vajadzīga kvalitāte, nevis kas pa draugam sarunājams, kaktu pasākumi. Piedāvājums organizēt tieši tajā vietā nāca no Maija Meijeres-Bergmanes. Viņas ģimene ir ne tikai mākslas pazinēji, bet arī Amsterdamas nekustamā īpašuma investori vairākās paaudzēs, viņiem pieder Westergasfabriek. Viņi vēlas katru otro gadu organizēt vietai speciāli radītu mākslas darbu izstādi.
Es piekrītu, ka sociālie un vides jautājumi pilsētā var skanēt kā banāla tēma, bet viss ir atkarīgs no darbiem. Labs darbs runā pats par sevi. Izstādes tematika tika veidota ar domu, lai tā būtu Rīgu un Amsterdamu saistoša, rosinātu mūsdienīgi domāt par pilsētvidi. Labi, ka piedalās autori, kas mazāk bijuši apritē — Asnate Bočkis, Uģis Traumanis, Voldemārs Johansons.
Šis parks ir izcila vieta. Gribētos, lai kas tāds darbotos Rīgas spīķeros. Amsterdamas pašvaldība tādu zemi nekad nepārdod, tikai izīrē — tur ir bāri, kafejnīcas, mūzikas klubi, dizaina nams. Arī Latvijas Ārlietu ministrija saprata, ka ar šādu pasākumu var popularizēt Latvijas 90.jubileju labāk nekā ar sanāksmēm u.tml. Sakrita intereses gan Kultūras ministrijai, gan Ārlietu ministrijai, gan Rīgas Domei.
Voldemārs Johansons, mākslinieks
Ko nozīmē mākslinieciski nozīmīgs? Ir grūti pateikt, vai tāda ir latviešu autoru izstāde Amsterdamā. Cilvēki uz turieni iet cauru vasaru. Tā ir aktīva vieta, nav perifērijā, vieta ar labu slavu.
Man un Kristapam Ģelzim ir interaktīva instalācija, skaņas skulptūra. Izmantojām ļoti jutīgu seismoloģisko sensoru, ko piestiprinājām uz promenādes virsmas. Cilvēkam pienākot tuvāk, tā atsaucas. Jā, atvasinājām ideju no Strēlnieku laukuma (šo autoru uzvarētājdarba Vēstures taktīla metu konkursā par padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla iekārtošanu pie Okupācijas muzeja — V.G.). Man forša likās Uģa Traumaņa instalāciju grupa, Bikšes piepūšamais cilvēks. Tas tiek piepūsts, tad atkal saļimst — jautrs…
Uģis Traumanis, mākslinieks
Andrejsala ir līdzīga, tāpēc izvēlējos uz Westergasfabriek vest trīs savus jau iepriekš Andrejsalā izstādītos darbus. Tikai vienu taisīju speciāli šai vietai. Protams, vide iespaidoja manu izvēli. Tā ir vienkārša, nav pompoza. Mani darbi nav konceptuāli. Doma tajos varbūt vairāk nāk no zemapziņas. Industriālā vidē var atrast daudz ko, ja vien ieskatās. Par parku esmu pārsteigts, žēl, ka pie mums nekā tāda nav. Cilvēki tur ir ļoti atsaucīgi pret mākslu, viņi nāk klāt, saka — patīk vai nepatīk, kamēr pie mums lielākoties vienkārši paietu garām. Holandiešiem acīmredzot no mazām dienām vairāk māca mākslu.
Asnate Bočkis, skulptūras Esmu mājās autore
Mans darbs nav atrauts no visa pārējā, ko daru, jo tēma, kas mani interesē, ir cilvēka apziņa, prāts, kā tas darbojas. Mans darbs parkā dabūja zāles pleķīti. Zālē ir izklāta mana "sega" un tur tā iekļaujas organiski. Lielākais prieks, ka darbs domāts arī izmantošanai — guļot, sēžot, lēkājot. Man likās, ka holandieši ir ļoti aktīvi, viņiem nav bail darbu izmantot, ja nav gluži barjera apkārt. Domāju, ka ekspozīcija ir kvalitatīva, pārdomāta.
Aigars Bikše, piepūšamās skulptūras Izvēle — ideālists autors
Man liekas, ka tas skar kopējo Eiropas kultūru — politiķu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku atspoguļojumu. Visur Eiropā agrāk cēla pieminekļus politiķiem, taču šodien mēs tik ļoti apšaubām labas rīcības esamību, ka tādus vairs neliekam. Klasisks piemērs ir Helmūts Kols, kas ir cienījams globāls politiķis, bet tad uzpeld nesmukas lietas par to, ko viņš darījis ar savām kampaņas naudām. Vai ASV kara laika prezidents Franklins Rūzvelts, kas pārvietojās ratiņos, bet tas nekur presē nebija redzams, jo parādīt, ka viņš ir slims, tolaik būtu neētiski no žurnālistikas viedokļa. Mūsdienās liktos neētiski to noklusēt. Ja runā atklāti par visu, tad zūd iespēja kaut ko noturēt svētumā. Bet, protams, mūsu, austrumeiropiešu, pieredze ar pieminekļu novākšanu man ir primāra. Ekspozīcija ir ļoti veiksmīga, parkā tā izskatās spēcīgi. Tā ir viena no Amsterdamas iecienītākajām atpūtas vietām, prieks noskatīties, kā viņi sakārto vidi.
Laura Feldberga, instalācijas Lasītava autore
Esmu uzstādījusi atturīgus metāla plauktus, piepildītus ar malkas pagalēm — lielākām un mazākām — un dēļiem. Nosaukums ir Lasītava, jo malka veido tādu kā ornamentu. Var iet klāt skatīties, aiztikt, lasīt. Arī tas, ka grāmatas taisa no koka, bet tas vairāk asociatīvi pievilkts. Starp citu, pagales un dēļi tika vesti no Latvijas. Ideja attīstījās, taisot Rīgas Mākslas telpā notikušās personālizstādes laikā redzamos horizontus.
Man ļoti patika, kā mēs visi kopā radoši darbojāmies. Veiksmīgi, ka darbi ir tik dažādi, taču kopā skatāmi kā vienota izstāde. Dažādi materiāli, formas un domas.