Taču piezvanīja mana studiju biedre Ņina Susloviča, kas tagad vada kādu glamūru krievu izdevumu, un ar skumjām balsī pavēstīja: "Klau, vai tev nevajag interviju ar vienu personāžu, kas neiederas mūsu žurnāla "formātā"?" Personāžs izrādījās slavenais kinorežisors un nu multimediju fanātiķis Pīters Grīnevejs, kurš, protams, nav smalko aprindu zvaigzne, vismaz krievu "sabiedrības putukrējuma" izpratnē. Un, protams, Grīnevejs kārtējo reizi Maskavā deklarēja, ka — kino ir miris. Lai dzīvo kino! Bet — visu pēc kārtas.
Internetkino blaknes
Nule finišējušā 30.Maskavas starptautiskā kinofestivāla ietvaros notika, ja drīkst tā izteikties, kāda nekaunīga provokācija, kuras mērķis ir "diskreditēt" vissvarīgāko un tautiskāko no mākslām — kinematogrāfu. Jau piektais pēc kārtas, arī starptautisks pasākums — alternatīvo mediju forums, kas šoreiz saucas angļu valodā We all are users/Mēs visi esam lietotāji. Ideja skaidra kā avota ūdens akurāt savas hiperaktualitātes dēļ: jau gadus trīs neapgāžams fakts ir tas, ka kinoskatītāju lielākā daļa "lieto" kinematogrāfu tā kroplīgajā formā — sūknē internetā un skatās filmām neatbilstošā vidē — televizora vai datora monitorā. Ar šo parādību ir neiespējami cīnīties, jo tas ir gan lētāk, gan ātrāk, gan komfortablāk. Alternatīvā jeb virtuālā kino tehnoloģijas attīstās ārkārtīgi strauji. Par negatīvajām internetkino blaknēm parasti runā mazāk. Vēl mazāk runā par jēdzieniskajiem un simboliski rituālajiem zaudējumiem, kurus piedzīvo šis XX gadsimtā dzimušais kultūras fenomens kinematogrāfs. Proti — par to, ka cilvēki pulcējas vienkop tumšā telpā un kolektīvi piedalās mākslas produkta patērēšanā/lietošanā. Pīters Grīnevejs gan uzskata, ka šo kolektīvo rituālu kino nozadzis teātrim, tikai ar to atšķirību, ka skatītājs vēro "nedzīvu mākslu".
Tāpēc nu laiks Skype sniegtajam pakalpojumam — sarunai ar provokatīvo britu, kas nebeidz kladzināt par kinematogrāfa nāvi jeb galu. Tiem, kas pērn rudenī Rīgā klausījās Grīneveja lekciju par šo pašu tēmu, būs jaunas detaļas vai, precīzāk, argumenti, kuri režisoraprāt, runā par kino tuvo galu. PG nu jau pat ir noteicis konkrētu datumu — kino līdzšinējās formās iznīks 2012.gadā.
Kas jums tā ļauj domāt?
Tagad ir skaidrs, ka kino pilnībā atteicies no unikālās hand made idejas un kļuvis par inženiertehnoloģiju radītu, ar mākslu absolūti nesaistītu biznesa korporāciju totāli kontrolētu masu izklaides produktu. Ņemot vērā datortehnoloģiju straujo attīstību, nav grūti aprēķināt tradicionālā kino galu. Jau tagad pasaulē 75% filmu tiek uzņemtas ciparu tehnoloģijās, apstrādātas ar datoru, un pēc mazāk nekā diviem gadiem filma lentes formā vairs neeksistēs — to jau neparedzu es, martā par to ziņoja Hollywood Reporter.
Jūs tiešām uzskatāt, ka iznīks arī tā saucamais arthouse kino jeb autorkino?
Pilnīgi droši! Ir seši mākslas veidi, kas eksistēs mūžīgi — arhitektūra, tēlniecība, glezniecība, mūzika, teātris un, bez šaubām, literatūra. Kino ir zaglis, kas apvienojis teātri, literatūru, mūziku un glezniecību. Tā ir pilnībā sintētiska, ēteriska māksla, kas pati neko nav radījusi, tikai veiksmīgi ekspluatējusi citu, kā es dēvēju, "bāzes mākslu" paņēmienus un izdevīgi tos tiražējusi. Ir filozofi un kinoteorētiķi, kas gan aizstāv ideju, ka kinematogrāfs tomēr ir radījis vienu īpašu, oriģinālu lietu — iespēju fiksēt kustīgu skatienu. Es gan uzskatu, ka arī to "izgudroja" glezniecība — pietiek palūkoties kaut vai uz Monu Lizu, lai būtu skaidrs, ka viņas acis kustas jums līdzi.
Tātad jūs uzskatāt, ka kino glābiņš ir multimediju mākslas? Varbūt tas ir tāpēc, ka pats aktīvi ar tām darbojaties? (Grīnevejs jau astoņus gadus strādā pie multimediāla projekta Talsa Lupera ceļasomas, kuru prezentāciju uz piecpadsmit kino, tele un videoekrāniem vienlaikus viņš 12 stundas demonstrēja Maskavā — N.N.)
Man patīk eksperimentēt. Ja atceraties, jau Prospero grāmatās, ko sen, sen rādīja Rīgas Arsenālā, es filmā izmantoju gan ciparu kameru, gan ekrānu sadalīju daudzās daļās. Tolaik tas pavisam nebija aprobēts paņēmiens, tikai daudz vēlāk Maiks Figiss poliekrānu izmantoja gluži šedevrāli savā filmā Time Code, kur četros ekrānos sinhronizēja četras dažādu varoņu darbības — viņam izdevās radīt simultānu laika un attēla norisi. Tā ka es kinematogrāfu lietoju kā parocīgu savu ideju izpausmes ieroci, bet ne vairāk. Kino, video, dators — tā taču ir tikai tehnika, tā nav māksla.
Vai tad var teikt, ka Talsa Lupera čemodāni, kas tagad tiek tiražēti DVD, arī ir tikai tehnika?
Savā ziņā — jā. Jo, lai saprastu, ko esmu vēlējies ar šo savu XX gadsimta vēstures interpretāciju pateikt cilvēkiem, jums nepietiks ar to, ka nopirksiet visus DVD, kuru tagad ir jau astoņi, jums nepietiks pat ar visu software, kurā tas dokumentēts ar bildēm, jau notikušām instalācijām, reāliem vēstures arhīvu dokumentiem. Jums vajadzēs doties arī uz operu, kur rāda Lupera mūziklu, uz muzejiem (tagad Talsa Lupera 52 ceļasomas eksponētas Japānā, Tokijas Modernās mākslas muzejā — N.N.) un vēl izlasīt četras manas grāmatas par mana drauga Talsa Lupera brīnumaino ceļojumu laikā! Varbūt tad jūs apjēgsiet, kur es redzu kinematogrāfa vienīgo glābiņu — multimediālā vidē. Ja kas, es joprojām aktīvi gleznoju — tā ir mana vienīgā profesija, ko esmu apguvis klasiskā skolā.