Tas jau bija otrais gadījums, kad LNT svētdienas vakarā nevis izklaidē ar labām filmām, bet liek skatītājiem neatslābt pēc nedēļas apskatiem un analītiskajiem raidījumiem, cerībā, ka aktualitāte un Haralda Burkovska kā diskusijas vadītāja šarms noturēs skatītājus.
LNT nekļūdīgi jūt pieprasījumu un momentā gatava konkurēt, ja kādai citai televīzijai ir veiksmīgs projekts. Neapšaubāmi šis ir debašu laiks, kad cilvēki vēlas izdzirdēt atbildes uz jautājumiem, to vidū pats galvenais – ko darīt Latvijai? Tāpēc diskusijas virsraksts bija tik trāpīgs, ka labāku nevar vēlēties – tas ir visu Latvijas cilvēku neatbildētais jautājums. Kopīgas sarunas par būtisko patiesi ir vajadzīgas, tāpēc ir ļoti piemērots laiks alternatīvām debatēm un diskusijām, vēl vairāk – jaunām sejām un nedzirdētām domām ēterā.
Skatījos diskusiju iedomājos, ka tai nākas pārvarēt trīs veida barjeras.
Pirmā – salīdzinājums ar galveno, ar ko varam salīdzināt, ar Jāņa Dombura vadīto "Kas notiek Latvijā?" Vizuāli, iespējams pat apzināti, LNT diskusijas telpa un elpa ir līdzīga LTV megaprojektam ar ikonas vērtību. No otras puses, kas gan var liegt sastumt krēslus puslokā un sarunāties – tā dara arī CNN un BBC un neskaitāmas citas televīzijas. Ja runājam par raidījuma vadīšanas stilu, tad man likās, ka pat svētdienas vakaram diskusija bija pārāk lēna, pārāk gara un, ja drīkst teikt, maiga. Ja jautājums ir tik ass, tad ilgi spriedelēt par vispārīgo, valsti un tās cilvēkus skatot kā skudru pūzni no augšas, brīžiem likās pārāk grūti. Bijušo premjeru prezentētās idejas un to atsvešinātība no dzīves, lozungu tipa izteikumi, bez pamatojuma, brīžiem atsauca atmiņā deviņdesmitos, bet viens otrs raidījuma dalībnieks pat bija nolēmis tepat uz vietas sākt vēlēšanu kampaņas kārtējo posmu. Vienalga bija vērts to skatīties, lai atbildētu uz nākamo jautājumu – vai starp šiem cilvēkiem ir kāds, kas zina, ko tagad darīt Latvijai? Par atbildi, kas varētu būt diezgan dažāda, lai spriež skatītāji. Bet kopumā diskusija likās pārāk līdzīga jau pazīstamajām, it kā būtu radīta ar mērķi, lai to nevar atšķirt no Domburšova, lai gan LNT būtu pa spēkam radīt oriģinālu un spēcīgu debašu formātu.
Otrā barjera – šīs diskusijas izvēle starp konkurentiem. "Ko darīt Latvijai?" ētera laiks, bija perfekti izskaitļots, lai tā sāktos gandrīz vienlaikus ar LTV "De facto", kam arī ir savs skatītāju loks. Ja laiskojies uz dīvāna pie televizora un negribi piepūlēties ar pults dresēšanu, vēl bija izvēle starp Bridžitas Džonsas dēkām ar vīriešiem TV3 un vēlāk – Raimonda Paula 8.marta koncertu LTV. Konkurence bija spēcīga, tāpēc visvairāk žēl, ka šajā diskusijā it kā pazuda domu kodols, tā īsti prātā nav palikusi neviena attieksme, ideja, risinājums - vārdu plūdi vien, kas pēc pirmās stundas likās jau neinteresanti.
Trešā barjera – skatītāju noskaņojums. Šobrīd liela daļa auditorijas sadalījusies kā divās galējās nometnēs – starp ieteikumiem norobežoties, neskatīties TV, lai nebūtu jādomā, un tiem, kas tomēr apzināti interesējas par notiekošo Latvijā. Tomēr robeža starp šīm skatītāju grupām nebūt nav tik nepārkāpjama, pieļauju, jebkurš no katras grupas piedzīvojis iekšējo transformācijas fāzi – no vēlmes ignorēt realitāti līdz sparam sekot, nepadoties. Šis ir galvenais iemesls, kāpēc alternatīvajai diskusijai par politiku un valsti vajadzētu piedāvāt ko radikāli atšķirīgu no jau zināmā. Gaidīsim, kas būs tālāk!