Lācis nāk! (rež. Jānis Cimermanis, Animācijas Brigāde, 16')
Māsa un brālis (rež. Roze Stiebra, Dauka, 7')
Spārni un airi (rež. Vladimirs Ļeščovs, Lunohod, 5'38")
----
Kritiķi vērtē
Dita Rietuma
Kad āboli ripo (rež. Reinis Kalnaellis, Rija, 7')
* * *
Pasaulē pamanīta jaunā režisora Reiņa Kalnaeļļa debija, radoši
sastrādājoties ar pieredzējušās studijas Rija profesionāļu komandu.
Filmai ir apskaužama starptautisko maršrutu pieredze, pēc piedalīšanās
Berlīnes kinofestivāla oficiālajā programmā (kas vien ir gods) tā ceļo
daudz un intensīvi. Tā uzpērk ar niansēto, smalko, sievišķīgo zīmējumu
(zīmulis!) un poētisko pasaules skatījumu. Bērnišķīgi naivais
stāstījums gan vietumis buksē, sapinoties neobligātās detaļās,
paredzamībā un pārsaldinātībā.
Pavasaris Vārnu ielā (rež. Edmunds Jansons, Atom Art, 22')
* * * *
Ilgi un smagi tapis projekts, kas savulaik tika pieteikts kā "animēts mūzikls", arī hronometriski vērienīgākā no filmām. Var strīdēties, vai muzikālie numuri patiesi ir organiski un izriet no filmas dramaturģijas, vai tie ir dekoratīvi papildinājumi klasiskajam sižetam par Vārnu ielas republiku. Vairākas dziesmas filmas autoriem ir bijis grūti "nosegt" ar jēdzieniski piepildītu zīmējumu/darbību visa skanējuma garumā. Tomēr filma latviešu animācijā piedāvā oriģinālu stilistiku, arī pamatīgu un visumā korekti realizētu ambīciju — radīt nostalģisku, mazliet delverīgu retrostāstu ar muzikālām starpspēlēm.
Lācis nāk! (rež. Jānis Cimermanis, Animācijas Brigāde, 16')
* * *
Filma turpina studijas AB "sociālpolitisko" leļļu filmu ciklu (pagājušajā Kristapā daudzu favorīts bija Latvijas vēsturei veltītā filma Latvietis). Atšķirībā no šīs klasikas/joka filma Lācis nāk! ir paredzamāka un tradicionālāka, kaut atļaujas ņipri pazviegt par brāļiem igauņiem un atraktīvi izsekot latviešu lāča simpātiskajiem posta darbiem Roņu salā. Filmā pavīd arī pa pasaules elpas atblāzmai — tās sākumā skaists veltījums Holivudas hitam Ledus laikmets. Viss pārējais — leļļu filmu režisora Jāņa Cimmermaņa labākajās tradīcijās.
Māsa un brālis (rež. Roze Stiebra, Dauka, 7')
* * * *
Latviešu zīmētās animācijas klasiķes Rozes Stiebras darbs pārsteidz ar vitālo vizualitāti — krāšņajiem, bērnišķīgi stilizētajiem foniem un krāsu paleti. Sadarbībā ar mākslinieku Juri Petraškēviču radījusi krāšņus vizuālus brīnumus, kaut stāstījuma manierē filma turpina tradicionālu režisores "pasaciņu" piegājienu — radīt aizkadra tekstam (pasakai, dzejolim) uz ekrāna "adekvātu" fantāzijas spēli. Ineses Zanderes radītais "literārais skelets" ir tas, kas filmu veselīgi un ironiski piezemē.
Spārni un airi (rež. Vladimirs Ļeščovs, Lunohod, 5'38")
* * * * *
Vizuāli izsmalcināta un stilistiski skaidra filma — V.Ļeščovs ne pirmo gadu pierāda, ka viņš Latvijas animācijas ainavā ir unikāla parādība, kurš nebuksē savā radošajā ceļā, kaut turpina apspēlēt sev tuvo — "vīrieša ego" un vīrieša — sievietes attiecību tēmu, to piedāvājot kā stilizētu tēlu plūsmu. Salīdzinājumā ar citiem Ļeščova darbiem Spārnos un airos iezīmējas arī pamanāma, veselīga ironija, kas līdzās smalkajam filmas zīmējumam (pulsējošās sarkanās magones u.c.) un precīzajiem tēliem (uz veļas auklas pakārtie vīrieša spārni u.c.) filmu notur veselīgā balansā starp tēlainu vispārinājumu un sižetisku konkrētību.
----
Zane Dzene
Kad āboli ripo (rež. Reinis Kalnaellis, Rija, 7')
* * *
Ar sirsnību un asprātīgiem vizuāliem elementiem animācijā sevi
pieteicis Reinis Kalnaellis, karjeras pašā sākumā jau iekļaujoties
Berlīnes kinofestivāla programmā izrādīto autoru pulciņā. Filma
"bērniņiem par zvēriņiem" tālredzīgi prognozē mūsdienu
sociālpolitiskajā ainavā aktuālo pingvīnu jēdzienu, taču Latvijas
animācijā neienes jaunas vēsmas un neatstāj paliekošus nospiedumus, kā
arī uzrāda Latvijas kino vislielāko "blusu" — neizstrādātu scenāriju.
Pavasaris Vārnu ielā (rež. Edmunds Jansons, Atom Art, 22')
* * * *
Kas ilgi nāk, tas labi nāk — tā varētu teikt par vairākus gadus tapušo E.Jansona muzikālo animācijas filmu, kuras sižetiskais pamatojums meklējams Jāņa Grīziņa grāmatā. Filma skatītāju aiznes XX gadsimta sākuma vidē, to skaniski pavada Ingus Baušķenieka un Edgara Šubrovska (Hospitāļu iela) radītās kompozīcijas. Askētiskais zīmējums atdzīvojas, pateicoties dziesmām un stilizētajam zīmējumam, kas režisoram ļāvis aiz astes noķert aizgājušā laikmeta šarmu un sadzīviskus krikumus, kur virmo draiskas, vieglas notis un bezbēdība (amizantas nodevas Sergejam Eizenšteinam).
Lācis nāk! (rež. Jānis Cimermanis, Animācijas Brigāde, 16')
* * *
Atsaucoties uz lokālu aktualitāti, kas nu jau pieder vēsturei, AB tapusī filma Lācis nāk! ir veidota studijas atpazīstamajā stilistikā (apaļdegunainie varoņi, jokainās skaņas un Latvijā vēl tā īsti nenovērtētais, pasaules animācijas ainā izzūdošais roku darbs), taču tajā pašā laikā nepamet sajūta, ka studija, kurā tapušas tik daudzas bērnu auditorijai mērķētas lieliskas filmas, ir nonākusi radošās lamatās. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, teica Rainis, taču AB turpina mīt ierastās taciņas, iespējams, zaudējot vēl nenoskārsta skatītāja mīlestību, ko atstumj oldschool garā veidotais vizuālais risinājums un saturiskais (ne)piepildījums.
Māsa un brālis (rež. Roze Stiebra, Dauka, 7')
* * * *
Studijas Dauka un mākslinieka Jura Petraškēviča sadarbība Latvijas animācijai jau nesusi ne vienu vien krāsainu piedzīvojumu (piemēram, Neparastie rīdzinieki), arī filmā Māsa un brālis eksplodē krāsas un bērnu izdomas bagātība. Ineses Zanderes pasakas ekranizācija uzrunā gan mazus, gan lielus, ar sirsnību un vizuāliem jokiem aizvedot pasaulē, kur valda nejaušības un sapņa nosacītība. Un tieši tāda ir arī bilde, kuru apdzīvo daži jau iepriekš manīti Daukas varoņi, tādējādi ceļojot no viena darbiņa uz nākamo.
Spārni un airi (rež. Vladimirs Ļeščovs, Lunohod, 5'38")
* * * * *
Mana favorīte starp pēdējos gados Latvijā tapušajām animācijas filmām. Filma, kurā jaušama pasaules animācijas kultūras elpa, filma, kura gandrīz vai apdullina ar krāsu un faktūru bagātību, filma, kuru caurauž līdz niansēm pārdomātas detaļas un Vladimira Ļeščova iepriekšējās filmās jau redzēti motīvi (bravo par pašironiju!), taču tajā pašā laikā ne uz mirkli netiek zaudēta vienotība un stils. Filma — sirreāls piedzīvojums, bauda acīm un ausīm.
----
Sonora Broka
Kad āboli ripo (rež. Reinis Kalnaellis, Rija, 7')
* * * *
Pirmais, kas nāk prātā, skatoties šo filmu, ir zviedru animācijas
filmas par Petsonu un viņa kaķi Findusu. Abas šīs filmas caurstrāvo
gaiša sirsnība, tikai, ja Petsons visu laiku burkšķēja un Finduss gāza
arvien jaunus podus, Reiņa Kalnaeļļa debijas filmā personāži ir drīzāk
vienlīdz rimti. Lai arī stāsts ir labi nolasāms, man pietrūka darbības
vai, gluži vienkārši, joku. Fantastiski izstrādātie zīmējumi pamanās
apburt arī septiņās minūtēs un liek ilgoties pēc turpinājuma. Ar podu
gāšanu.
Pavasaris Vārnu ielā (rež. Edmunds Jansons, Atom Art, 22')
* * * * *
Atļaušos prognozēt, ka Pavasaris Vārnu ielā iekaros lielu un mazu
sirdis. Edmunds Jansons ar savu radošo komandu profesionāli un, šķiet,
ar prieku tikuši galā ar grūtu uzdevumu — latviešu literatūras klasikas
pārnešanu kustīgajās bildēs. Oriģinālais zīmējums, raitais sižets ar
komiskiem, liriskiem, kā arī mūzikla elementiem ļauj pilnībā iejusties
Vārnu ielas gaisotnē. Mazais skatītājs varētu ieinteresēties par tik
arhaisku nodarbi kā lasīšana, vecākiem un vecvecākiem lai tiek
kultūrvēsturisks prieks par Rīgas skatiem ar Ziedoņdārza strūklaku un
veco tramvaju, kā arī meldijas, ko pēc filmas uzdziedāt.
Lācis nāk! (rež. Jānis Cimermanis, Animācijas Brigāde, 16')
* * *
Animācijas brigādes filmas, tāpat kā Lāču rupjmaize un Laimas šokolāde,
ir nemainīgas vērtības — bērni mīl šīs filmas, arī par to, ka tās ir
stilistiski paredzamas. Tiesa, tās neizceļas ar inovatīvu stāsta vai
vizuālo risinājumu, bet no šīm filmām to īpaši neviens arī negaida. AB
ir sava, spēcīga niša latviešu animācijā, un, lai arī Lācis nāk! risina
starpnacionālu krīzes situāciju, to var droši ierindot plauktā pie
svētdienas rītu bērnu DVD kolekcijas.
Māsa un brālis (rež. Roze Stiebra, Dauka, 7')
* * * *
Studijas Dauka animācija vienmēr prasmīgi apvieno impresionistiskus
gleznotos fonus un skaidri nolasāmus ķiparus. Ineses Zanderes pasaka
par filmas pamatu izvēlēta veiksmīgi — skatītāja interese tiek noturēta
visu laiku. Turklāt sapņa formāts ļauj māksliniekam no sirds
izspēlēties ar krāsām un formām. Tiesa gan, ar tēliem, vizuālo
risinājumu un muzikālo noformējumu Daukas filmās jau aprasts, bet, kā
jau minēju komentārā par filmu Lācis nāk!, tas ne vienmēr ir mīnuss.
Spārni un airi (rež. Vladimirs Ļeščovs, Lunohod, 5'38")
* * * * *
Vladimirs Ļeščovs ir latviešu animācijas viskonvertējamākais vārds.
Drosmīgi mainot tehnikas, no filmas uz filmu attīstot vīrieša
vientuļnieka tēmu, Ļeščovs izpelnījies skatītāju atzinību neskaitāmos
starptautiskos festivālos, par ko man patiess prieks. Spārni un airi
nebūs izņēmums. Izcila tehniskā varēšana un smalka emocionalitāte ir
kvalitātes, kas kāpj pāri valstu robežām.