Publisko telpu pieejamība personām ar kustību traucējumiem ir kļuvusi par vispāratzītu prasību, kuras izpildīšanai netiek skausti līdzekļi un kuru uzmana sabiedriskās organizācijas kopā ar plašsaziņas līdzekļiem. Savukārt kultūrizglītības pieejamība nepieder pie plašāk apspriestajām sabiedrības problēmām. Muzeja satura komunicēšana dažādām iespējamām auditorijas grupām ir vēl sarežģītāks uzdevums nekā telpu fiziskā pieejamība – nepietiek tikai uzbūvēt rampu vai liftu. Muzeji par apmeklētājiem konkurē ne tikai savā starpā, bet arī ar plašo izklaides un bezrūpīgas laika pavadīšanas piedāvājumu, piemēram, iepirkšanās centros. Tomēr nostādnes laika gaitā ir mainījušās – no priekšstata, ka māksla ir sabiedrības elites greznošanās atribūts, it kā būtu tikts līdz atziņai, ka vismaz iepazīties ar to būtu pelnījis jebkurš. Tomēr situācija joprojām ir pretrunīga – kamēr, piemēram, izcilu izpildītājmākslinieku koncerti kļūst arvien dārgāki, tautai bez maksas tiek piedāvātas apšaubāma rakstura un kvalitātes izklaides. Arī muzeju jomā iezīmējas atšķirīgas intereses – Kara vai Okupācijas muzeja apmeklējuma nepieciešamību viegli var argumentēt ar patriotisku retoriku, turpretim laikmetīgās mākslas izstādēs vēstījums nereti aicina uz kritisku varas un valdošās ideoloģijas vērtējumu. Par to, ar kādām problēmām saskaras, piemēram, mākslas muzeja direktore Latvijas mazpilsētā vai vizuālās mākslas skolotāja Rīgas vispārizglītojošajā skolā, rakstījām iepriekšējās nedēļās. Rakstu sērijā, ko atbalsta ABLV Charitable Foundation, domnīcas Creative Museum izveidotāji muzeju speciālisti Ineta Zelča Sīmansone un Raivis Sīmansons šai pieredzei pievieno vēsturiskus un teorētiskus argumentus, sasaistot mākslas pieejamības un cilvēktiesību jautājumus.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Jādomā, ka daudziem no mums ir kāds personīgs stāsts par piedzīvojumu vai atklājumu muzejā, kas neļauj būt vienaldzīgam pret šķēršļiem zināšanu pieejamībā.
Piemēram, kādam pirmklasniekam no lielpilsētas tipveida dzīvojamo namu rajona ar tikpat tipveidīgu skolu skolas ekskursija Rundāles pilī pagājušā gadsimta astoņdesmitajos neizdzēšami iespiedusies atmiņā kā absolūti šokējoša, jo nesagatavota, saskarsme ar reliģisko mākslu. Pilī, pagraba velvēs tika uzglabāti vēl nerestaurētie agrākie baznīcu koka tēlniecības paraugi. Starp tiem arī kāds puskails, brutāli pie koka pienaglots cilvēks... Bet tas taču sāp! Tikai atskatoties var apjēgt bezdibeni, kas paveras cilvēkam bez kultūras lasītprasmes. Iespēja to apgūt vai arī neapgūt citkārt nav nekas vairāk kā vien laimes spēle. Tad prasība pēc šķēršļu likvidēšanas publisko muzeju pieejamībā vairs neizklausās pēc pārāk lielas moralizēšanas, vai ne?
Par un pret politiku
Jautājums par muzeja izglītojošo lomu ir daļa no kultūras pieejamības problemātikas kā tādas, tālab neizbēgami vērtējams ētikas un kultūras tiesību kategorijās. Atšķirībā no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas vienotas kultūras tiesību definīcijas starptautiskajā apritē vēl nav. Tomēr, mēģinot reducēt kultūras tiesību principus līdz pamatelementiem, ar nelielām variācijām nonāksim līdz tādām vispārpieņemtām normām kā indivīda tiesības uz kultūras identitāti, valodu, tiesības piedalīties kultūras aktivitātēs, tiesības uz piekļuvi radošumam, tiesības uz izteiksmes un kritiskās domāšanas brīvību, kā arī tiesības uz publiskās kultūras telpas pieejamību.
Kultūras tiesības pieder ikvienam, pat ja indivīds atteiktos tās izmantot. Savukārt muzeju kā primāri izglītojošu un kulturāli apgaismojošu institūciju uzdevums, ciktāl tas ir to spēkos, ir šīs indivīda un kopienu kultūras tiesības apmierināt.
Savulaik spēcīgā Eiropas muzeju tradīcija par mērķi izvirzīja muzeja kā publiska intelektuāļa, tikai kolektīva, aktīvu dalību sabiedrisko procesu veidošanā. Līdz ar aukstā kara beigām abpus agrākajai ideoloģiskajai robežšķirtnei šī pati tradīcija ir pieteikusi sevi no jauna – muzeju kā sociālo pārmaiņu aģentu formā. Taipus robežlīnijai – galvenokārt kā nobriedušas pilsoniskās sabiedrības protests pret jebkura veida nevienlīdzību (rasu, mantisko, dzimumu u. c.) un ekoloģijas ilgtspējas apdraudējumu. Šaipus pārmaiņu aģenta loma izpaužas galvenokārt kā pieaugoša refleksija par neseno traumatisko pagātni ar izteiktu sociālās atmiņas dominanti.
Citiem vārdiem – muzeji arvien vairāk iziet no komforta zonas, kļūstot politiski aktīvi. Atrunai uzreiz gan jāpiebilst, ka, lietojot jēdzienus "pārmaiņu aģents" un "politiski aktīvs" muzeja kontekstā, mēs saprotam ieinteresētu muzeju līdzdalību sabiedrībā nozīmīgu tēmu aktualizēšanā un lietpratīgā, profesionālā skaidrošanā, tai pašā laikā strikti norobežojoties no partiju politikas un vienpusējas politisko notikumu interpretācijas. Nodrošinot platformu diskusijai par sabiedrībai aktuālām tēmām, muzeji var spert pozitīvu soli pretim to labākai izpratnei un paši kļūt par demokrātiska procesa uzturētājiem – publiskajām telpām visnotaļ tiešā un simboliskā nozīmē. Arvien vairāk muzeju sāk sevi apzināties kā maigās varas jeb soft power nesējus, kuru rīcībā kā primārie izglītošanas rīki ir to kolekcijas, ēkas un kultūrareāli. Tālab sociāli aktīvas pozīcijas ieņemšanai vajadzētu raksturot katru publiski uzturētu muzeju vienlīdz no profesionālās ētikas un kultūras tiesību viedokļa. Muzejs ir medijs, bet medijs, kā zināms, ir vēstījums. Publiska muzeja gadījumā vēstījums ir iekļaujoša, demokrātiska procesa nodrošināšana jomā, kurā tas darbojas.
Līnija – pie sliekšņa?
Kā vēlamais redzējums par muzeju kā atvērtu, izglītojošu publisko telpu saskan ar kultūras un izglītības politikas realitāti? Vai Latvijas situācijā sociālais kontrakts maz pieprasa šādu nozares profesionālās ētikas standartu un atbalsta plašu kultūras pieejamību?
Pavisam tieši šī kritērija izpilde parādās tik prozaiskā mainīgā lielumā kā ieejas maksa. Šeit kritiskā sarkanā līnija velkama uzreiz pie muzeja sliekšņa – ieejas pastāvīgajās ekspozīcijās. Ir taču pašsaprotami, ka muzeji, kas, apstākļu spiesti vai apzinātas izvēles vadīti, pieprasa ieejas maksu, būs mazāk veiksmīgi riska grupu, mazākumtautību, par sevi nepārliecinātas un visādi citādi vēl tikai apmeklējumam iedrošināmas auditorijas piesaistē nekā muzeji ar brīvu ieeju.
Ironiskā kārtā Latvijā tikai vienas samērā turīgas ministrijas pakļautībā esošs nacionālās nozīmes valsts muzejs principiāli strādā sociālā taisnīguma režīmā, nodrošinot bezmaksas ieeju visiem. Citu valsts muzeju izredzes uz bezmaksas ieejas ieviešanu, ja arī bikli ierosinātas treknajos gados, tomēr tika nogrieztas kā ar nazi apbrīnojami augstprātīga elitārisma retorikas pavadībā – neļausim taču pārvērst mūsu mākslas un zinību tempļus par skandināvu parauga Kulturhuset!
Pēc ekonomiskās krīzes valsts muzeji joprojām nav atgriezušies pie šī jautājuma, pat ne veikuši koordinētu brīvas ieejas kampaņu, piemēram, skolu grupām. Tikmēr uz šī nacionālās nozīmes muzeju pieejamības elementārā apgrūtinājuma fona arvien biežāk pamanās iepriecināt pašvaldības, kas virknē savu muzeju atrod iespēju nodrošināt bezmaksas ieeju pastāvīgajās ekspozīcijās. Pavisam cits stāsts ir redzamākie laikmetīgās vēstures privātie muzeji, kuri jau pēc definīcijas ir motivēti piesaistīt jaunus apmeklētājus un ieinteresēti regulārā apmeklējumā, tālab, lūst vai plīst, ir un paliks par brīvu.
Pārmaiņas briest
Izglītības politikas jomā, jācer, pozitīvas pārmaiņas viesīs sagatavošanā esošais Kultūras skolas somas projekts, kuru Kultūras ministrija sola sākt īstenot 2018. gadā un kurš pašreiz ir izstrādes stadijā. Tas paredz finansēt bezmaksas apmeklējumu muzejos skolu grupām. Iecere arī precīzi sasaucas ar Creative Museum kā muzeju nevaldības organizācijas rekomendācijām, kuras 2014. gadā izdotajā metodoloģiskajā līdzeklī Muzejpedagoga rokasgrāmata. Stunda muzejā rosināja muzejus un vispārizglītojošās skolas strādāt ciešākā partnerībā.
Ir pilnīgi skaidrs, ka nodrošināt bezmaksas ieeju muzejā akcijas veidā skolu grupai uz labas gribas pamatiem un tikai reizi gadā ir daudz par maz. To apliecina arī pagājušajā nedēļā Kultūras Dienā publicētā Viļņa Vēja intervija ar mākslinieci un Rīgas Kultūru vidusskolas skolotāju Izoldi Cēsnieci-Suipi, kura uz jautājumu par šķēršļiem skolēnu nokļūšanai muzejā min tieši ieejas maksu. Jo sekmīgai formālās izglītības atbalsta funkcijas nodrošināšanai nepietiek tikai ar profesionālu programmas saturu un zinošu pedagogu. Pirmais nosacījums tomēr ir pieejamība. Vai stundu muzejā vai vienkāršu muzeja apmeklējumu varēs atļauties jebkurš no pārdesmit klases skolēniem? Par šo jautājumu nav iespējams diskutēt, apejot kultūras tiesības.
Būtisks risinājums labākas pieejamības un līdz ar to kultūras lasītprasmes sasniegšanā būtu panākt labāku skolu un muzeju sadarbību, tomēr muzeji nudien ir kas vairāk par formālās izglītības palīgbāzi vien. Tālab, runājot par muzeju kā izglītības, iedvesmas, neformālas mācīšanās un radošuma resursu, jāmin vēl vismaz trīs svarīgi muzeju darba aspekti: muzejs kā mūžizglītības nodrošinātājs, muzejs kā starpkultūru dialoga veicinātājs un muzejs kā radošo ekonomiku sastāvdaļa. Visiem trim ir daži vienojoši atslēgvārdi – partnerība, sadarbība, tīklošana un atvērtība eksperimentam.
Dialogs starp kultūrām
Iespējams, paši muzeji visorganiskāk sevi redz vienā no minētajiem aspektiem, īstenojot mūžizglītību jeb mācīšanos mūža garumā. Kaut arī pirms gadiem astoņiem, kad gatavojām izdošanai Eiropas sadarbības projekta ietvaros izstrādāto rokasgrāmatu Mūžizglītība muzejā un kādu brīdi apsvērām ideju izdevumu papildināt ar pāris Latvijas muzeju labās prakses piemēriem, atlasīt patiesi kvalitatīvus piemērus bija pagrūti, turpretī tagad jau droši var teikt, ka virkne Latvijas muzeju pieaugušajiem piedāvā laba līmeņa programmas. Vairāk un radošāku piedāvājumu varētu cerēt sagaidīt tieši no lielajiem nacionālās un reģionālās nozīmes muzejiem, tomēr jāatzīst, ka kopumā šī joma attīstās strauji.
Šķiet, nedaudz grūtāk muzejiem līdz šim veicies ar savas vietas apzināšanos starpkultūru dialoga jomā, palīga un atbalsta resursa funkcijām. Nav arī brīnums, jo kultūrpolitikas līmenī problēma gan reiz tika aktualizēta, tomēr palika bez finansiāla seguma un pēctecības. 2012. gadā, rīkojot konferenci Starpkultūru dialogs muzejos ar to pavadošu izdevumu, dažus piemērus varējām atrast, tomēr jāsaka, ka arī pašlaik muzeju starpkultūru dialoga potenciāls netiek pilnvērtīgi izmantots.
Sasaucoties ar Radošās Latvijas un Radošās Eiropas aktuālo kultūrpolitikas redzējumu, vislielākais, bet pagaidām reti lietā liktais potenciāls, mūsuprāt, patlaban slēpjas muzejos kā reģenerācijas un radošo ekonomiku veicinātājos. Kur gan lai radošumu iemācās labāk nekā muzejā, izzinot to, kas reiz radīts, glabāts, stāstīts, lietots un interpretēts? Arī Nacionālais muzeju krājums gan savā fiziskajā, gan digitālajā formā ir resurss jaunu produktu un servisu ar augstu pievienoto vērtību radīšanai, kas vēl ne tuvu nav pilnvērtīgi novērtēts. Nacionālajam muzeju krājuma digitālajam kopkatalogam atbilstoši augstākajām krājumu digitalizācijas un pieejamības prasībām ar laiku jākļūst par lietpratīgas resursu izmantošanas paraugu. Lielas cerības radošo profesiju pārstāvji, pētnieki, studenti un visplašākā ieinteresētā publika liek arī uz moderna muzeju krātuvju kompleksa izbūvi Pulka ielā Pārdaugavā.
Turēsim īkšķus, lai līdztekus muzeju rekonstrukciju un jaunbūvju projektiem ar augstāku pieejamības līmeni sekmīgi īstenotos arī muzeju krājumu fiziskās un digitālās pieejamības projekti – soli pa solim tuvāk mūsu kultūras tiesībām.