Iedomāties, ka lietas, pie kurām esam pieraduši, ir mūžīgas, būtu muļķīgi. Tas, ka Akadēmisko bibliotēku dēvējam par vienu no vecākajām Eiropā, ir apliecinājums tam, ka daudzas citas kādā vēstures posmā ir iznīkušas. Ne visu ir vērts saglabāt. Savā ziņā tas būtu gluži saprotami, ka šādās krīzes situācijās iznīktu tās institūcijas, kuras, piemēram, zaudējušas savu nozīmi un turpina eksistēt tikai inerces dēļ vai kuru funkcijas labāk varētu veikt kāds cits. Un skaidrs, ka kultūras karaļvalstī ne viss ir labi. Diemžēl viena no dabiskajām reakcijām uz krīzes situācijām ir neticība. Piemēram, cilvēki īsti nenotic, ka pa vecam dzīvot vairs nevarēs, un cer, ka varēs nepatikšanas vienkārši "pārziemot", kaut vai ar mazāku algu, bet ierastajā kārtībā neko nemainot. Stratēģija nav bezcerīga, bet esošajā situācijā ļoti riskanta. Šobrīd izskatās, ka muļķības ir sastrādātas ne pa jokam (lasot iepriekšējās nedēļas Economist par Slaktera Nasing spešal un to, ka kļūdaini esot iedomāties, ka pārējās Austrumeiropas valstis ir tikpat nožēlojamā situācijā kā Latvija, smiekli nenāca, drīzāk bija kauns). Tas nozīmē, ka tādam ekonomikas pabērnam kā Latvijas kultūra valsts naudas vēl ilgi nebūs, un uz spēles ir likts ne tikai algu lielums vai mazums.
Tas nenozīmē, ka kultūras institūciju iznīkšana būtu kas pašsaprotams vai pieņemams, sak, paši vainīgi. Ne kultūras, ne ekonomikas procesi nav "dabiski". Jaunieši rozā kaklasaitēs, kas mehāniski izlabo ciparus muzejiem un universitātēm atvēlēto dotāciju plānos, nav tā "neredzamā roka", par kuru rakstīja Ādams Smits. Tam, ka viens šeptmanis privatizē, teiksim, zivaudzētavu vai slimnīcas ēku, jo viņam ir radi un draugi "atbildīgajās institūcijās", nav nekāda sakara ar brīvā tirgus likumiem, un vesela rinda cilvēku krīzi patiešām uztver nevis kā traģēdiju, bet kā iespēju — kārtējo iespēju piesavināties kopējos resursus sev, neko nedodot atpakaļ. Skaidrs, ka samierināties ar to, ka muzeji un bibliotēkas nonāk šādu "ekonomisko spēku" varā, nav pamata.
Tāpat nav pamata teikt, ka šobrīd kultūras institūcijas ir apdraudētas, jo to darbinieki ir izlaisti — redz, pirms padsmit gadiem viņi varēja izdzīvot ar divreiz, četrreiz mazākām summām, tad jau izdzīvos arī salīdzinoši pārticīgajā 2009.gadā, lai tikai ciešāk savelk jostu. Kā to droši vien varētu apliecināt Akadēmiskā bibliotēka, kura nespēj nomaksāt rēķinus par apkuri, lielā atšķirībā starp 1991. un 2009.gadu ir dzīves dārdzība. Kapitālisms ir nežēlīgs. Protams, principā cenai un maksātspējai ar laiku jānonāk līdzsvarā, bet tas nenozīmē, ka nebūs tādu, kas zaudēs visu. Tā ka ir pamats būt spītīgiem un prasīt savu tiesu.