Lasītāja biogrāfija. Parunāšanās par grāmatām un lasīšanu

Man blakus savā mierīgajā, klusajā balsī pa brīdim ierunājās animācijas režisors Edmunds Jansons, pretī sēdēja trīs bērni, vēlā pēcpusdienā tikuši vaļā no stundām un mēģinājumiem — šķiet, ka viņiem vajadzēja justies diezgan nogurušiem. Latvijas radio žurnālistei Liegai Piešiņai vienā rokā bija tasīte, otrā mikrofons, jo nesen bijām kopīgi izgudrojušas, ka viņas raidījumā varētu būt tāda rubrika Gudrā tēja, vienkārša bērnu un pieaugušo parunāšanās par grāmatām un lasīšanu — tāda, kādas mīl nebeidzami risināt visi lasošie: "bet es lasīju…", "ir viena tāda grāmata", "bet vai tu esi lasījis…" Tagad, pēc diviem gadiem, kuros man pašai par pārsteigumu tik daudz laika un domu ir aizņēmis šis lasošo bērnu konkurss, es saprotu, ka manai identitātei tieši šī saruna bija svarīgs notikums. Tika pateiktas dažas lietas, ko es vairs nevarēju aizmirst, un kurās balstīta mana pārliecība, ka nepietiek tikai sēdēt un sev par prieku sacerēt bērnu grāmatas, ka bērniem, kuri lasa, ir vajadzīgs atbalsts pasaulē, kura viņus mēģina izstumt un padarīt par baltajiem zvirbuļiem. Iecavas bērni, ar kuriem toreiz runājāmies, tagad jau ir mazliet paaugušies, toreiz Anda mācījās ceturtajā, Meldra sestajā, Emīls, kurš raksta dzejoļus, piektajā klasē. Un tā nu bērnu literatūras teoriju un metaforu vietā es jums, Baltvilka un Baltā Vilka laikā, piedāvāju personiskāko, kas man ir — dažas minūtes no garas sarunas ar bērniem.

Emīls. Man nevajadzēja ilgi domāt, kā tērēt, atbilde man jau skanēja galvā — grāmatas, grāmatas, grāmatas.

I. Es nesaprotu, kāpēc tev tā skanēja, kāpēc tad ne konfektes, konfektes, konfektes? Vai mobilais, mobilais?

Emīls. Paskatoties uz savu grāmatu plauktu, es redzēju, ka grāmatu ir par maz. Jo ir tādas grāmatas, kuras es gribu ne tikai paņemt un izlasīt bibliotēkā. Man jau bija uzdāvinātas dažas Enidas Blaitones grāmatas Piedzīvojumu kalns un es nodomāju — vajadzēs nopirkt tās visas! Un par prēmiju es tās nopirku, arī Nārnijas hronikas līdz sestajai daļai.

I. Runājot par grāmatām, katrs no jums lietoja vārdu "interesanti". Ko īsti tas nozīmē?

Emīls. Interesanti ir tas, ka lasot tu vari norauties no realitātes un ieiet fantāziju pasaulē, kur tevi visi sapratīs un nelamās. Kādu brīdi es lasīju grāmatu, un tad gandrīz gribēju iesaukties: "Kur es esmu?!"

I. Man šķita, ka tev ir diezgan interesanta dzīve — tu piedalies koncertos, saņem balvas, bet iznāk, ka tu gribi paslēpties no realitātes?

Anda. Daudzi bērni tagad domā, ka lasīt nav stilīgi, ka tieši nelasīt ir ļoti stilīgi.

Emīls. Es lasu grāmatas un mani klasē sauc par zubrilu.

Anda. Es esmu dzirdējusi par Emīlu daudz — viņa klases biedri man stāsta, ka viņš iet pa gaiteni ar grāmatu rokā un neskatās, tikai paskatās, kur pagriezties.

Emīls. Kad es dabūju kādu labāku atzīmi vai esmu kaut ko izlasījis, visi jau mani neslavē, viņiem parādās tāds kā naids pret mani.

I. Vai tu par to ļoti dusmojies? Jo — ja cilvēks spēj saprast, kā tas viss notiek, tad dusmas nav tik lielas.

Emīls. Tagad viņi smejas par mani, bet vēlāk es smiešos par viņiem.

I. Man negribētos tevi redzēt kā Paula Bankovska grāmatas Skola varoni, kurš izaudzis liels un atriebjas visiem, kas viņam darīja pāri — tam nav jēgas, jo pats viņš no tā labāks nekļūst. Varbūt vienkārši izlasi to stāstu, Emīl!

Meldra. Interesanti ir tad, kad tu iesāc lasīt un nevari apstāties. Un kā veidojas stāsts — ka tu vari to iztēloties.

I. Un kura no grāmatām tev šķiet tāds interesantuma iemiesojums?

Meldra. Miskastes bērns. No patiesās dzīves.

Edmunds. Man interesantas grāmatas šķiet tās, kas mani kaut kā uzrunā vai izmaina, kas dod man klāt kaut ko vairāk, nekā es tajā brīdī jau esmu. Vai arī ir ļoti asprātīgas, smieklīgas, izraisa dzīvas emocijas. Ja mēģinu atcerēties, kas bija kā pirmais šāviens desmitniekā, tās laikam bija Kurta Vonnegūta grāmatas, kas mani kādreiz tika visvairāk smīdinājušas un ietekmējušas. Kad man bija 18—19 gadi. Bērnībā — droši atceros, ka gāju uz bibliotēku un ņēmu pēc kārtas visu, ko Žils Verns sarakstījis. Vakarā sāku, no rīta beidzu un gāju uz skolu.

I. Vai tu ticēji visam, ko Žils Verns raksta?

Edmunds. Es pat neapspriedu to, vai grāmatās ir īstenība.

I. Ir grāmatas, kuras tu izlasi un noliec plauktā, un mīli kādu laiku, bet ir arī tās, no kurām tu taisi savas filmas.

Edmunds. Kad lasu, gribas pat ne tik daudz uztaisīt filmu, kā padalīties ar sajūsmu, ko rada šī grāmata. Gribas kādam par to pastāstīt — un filma ir labs veids, kā pastāstīt vairākiem uzreiz. Esmu taisījis filmu Baltā pēc Baltās grāmatas motīviem. Skolas laikā mani ne pārāk uzrunāja šī grāmata. Biju redzējis arī filmu Puika, un man tā toreiz likās ļoti drūma, bet viena epizode — tāda… bailīga. Ar tām aitu galvām uz soliņa. Šausmīgais jau bieži ir tieši tas, kas paliek atmiņā. Bet jau vēlāk, pēc skolas, man šķita, ka Baltā grāmata ir burvīga. Tieši tā es arī atceros savas bērnības epizodes, līdzīgi pēc sajūtas… Jau vairākus gadus es taisu filmu pēc Vārnu ielas republikas.

I. Vai vecāku ieteikumi bērniem parasti izrādās neatbilstoši, garlaicīgi?

Emīls. Mamma bija nopirkusi vienu biezu grāmatu un teica, ka tā nu gan būs laba, ņem, lasi, bet likās, ka tā ir vairāk pusaudžiem. Vai varbūt tā ap 18—19.

I. Kas tad tā bija par grāmatu?

Emīls. Krusttēva Toma būda...

Anda. Atceros, ka pie vecāsmammas es atradu grāmatu Zīļuks, kuru tētis man iepriekš bija ieteicis, un tā tiešām izrādījās ļoti interesanta.

Meldra. Parasti, ja iesaka… nu, viņi jau tajā laikā dzīvoja, kad bija vecākas grāmatas. Man viņas tā ne īpaši. Tur pārāk gudri rakstīts, tā varētu teikt, es izvēlos tās, kas rakstītas tagad, tādas jaunākas grāmatas, jo tās ir daudz interesantākas.

I. Interesantākas, tas ir ļoti jauki, bet ja vecās ir pārāk gudras, vai tas būtu jāsaprot tā, ka tagad grāmatas ir dumjākas?

Meldra. Nēē, vienkārši daudzi vārdi ir nepazīstami, seni, tāpēc ir grūti lasīt.

Anda. Es zinu bērnus un pusaudžus, kas izvairās runāt ar saviem vecākiem, bet grāmatas ar nepazīstamiem vārdiem tieši ir tāda iespēja — ja tu gribi zināt, tad tev jāprasa kādam.

Emīls. Bet labas ir arī tādas grāmatas, kas it kā jau novecojušas, bet atkal no jauna izstādītas veikalos, piemēram, Agnese un tumsas valdnieks.

I. Varbūt vispār ir jēga to visu pagriezt otrādi — bērniem vajag dažas grāmatas ieteikt izlasīt saviem vecākiem, lai viņi kaut ko vairāk zinātu par saviem bērniem?

Anda. Jā, viņiem vajadzētu vairāk palasīt to, ko lasām mēs. Kaut vai Pingus Posta piedzīvojumus, agrāk nebija tādu grāmatu. Agrāk, man šķiet, grāmatās viss bija... tā sabalansēti un pamācoši, bet tagad vairāk... jautri?

Mētra. Es ieteiktu vecākiem izlasīt Māra Runguļa Vardes kurkst kabatās. Par visu to, ko mēs darām, un kas vecākiem nepatīk.

***

Programma Baltā Vilka grāmatas 2008.gadā

- Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā tika pasniegta rakstnieka dzimšanas dienā, 24. jūlijā. To saņēma rakstnieks Pauls Bankovskis par grāmatu Mazgalvīši spēlē mājās un mākslinieks Reinis Pētersons par ilustrācijām Džeimsa Stīvensa grāmatai Zelta pods.

- Baltvilka balva kļuvusi starptautiska. Pirmās starptautiskās balvas laureātes ir igauņu rakstniece Aidi Vallika (romāni pusaudžiem Kā tev klājas, Anna? un Ko darīt, Anna?) un tulkotāja Maima Grīnberga.

- Jaunu, ikgadēju tradīciju šogad aizsāka Baltvilka lasījumi: bērnu literatūra 2008. gada vasarā. Lasījumos piedalās latviešu un ārzemju bērnu rakstnieki.

- Oriģinālliteratūras konkursā Baltā Vilka grāmatas izvēlētais žanrs bija piedzīvojumu stāsts pusaudžiem. Konkursā piedalījās 16 manuskriptu, tika piešķirtas trīs veicināšanas balvas.