Laikmetīgā māksla ir brīvdomīga, neparedzama izteiksmes līdzekļu izmantojumā, sociāli multifunkcionāla vai – gluži otrādi – vienpatīga. Tāpēc mākslas muzejs darbībā ir kā funkcija ar neatkarīgu mainīgo x. Arī funkcijas dotie lielumi – vēsturiskā atmiņa, lokālā identitāte un kopienu tīklojuma musturi – savstarpējā mijiedarbē ir ieguvuši sarežģītu daudzdimensionalitāti. Tās iespaidā estētiskā doma vairs neparedz vienojošu pazīmju kopumu, pēc kuriem mākslas darbu iespējams nekļūdīgi atšķirt no ikdienišķā vai nemākslas. Kādai tādos apstākļos jābūt Laikmetīgās mākslas muzeja ēkai, lai tās lietojums nezaudētu elastību arī nākotnē? Septiņi starptautiski arhitektu biroji, katrs tandēmā ar Latvijas arhitektu komandu, slēgtā metu konkursā ir izstrādājuši savu redzējumu par Laikmetīgās mākslas muzeja ēku Rīgā, kuru paredzēts būvēt Skanstes apkaimē kā modernā centra kultūras infrastruktūras kodolu. Kamēr žūrija vēl lemj par uzvarētāju, konkursā iesniegtie meti pilnā apjomā ir aplūkojami arī plašākai sabiedrībai tiešsaistes izstādē: http://ej.uz/w6od.
Iecerētais muzejs tiek veidots kā valsts nozīmes un starpreģionāli funkcionējoša kultūras institūcija. Konkursā piedalīties aicinātajiem arhitektiem muzeja ēku tika lūgts plānot kā daudzfunkcionālu sabiedriskās saskarsmes platformu – ar telpu dalījumā un lietojumā fleksiblām galerijām, kopdarbes zonu un radošajām darbnīcām, sociālās iesaistes aktivitātēm paredzētām zonām. Muzeju paredzēts atklāt 2021. gadā. Ieceres īstenošanai kā privāta iniciatīva ir izveidots Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds. Tā dibinātāji ir Borisa un Ināras Teterevu fonds un ABLV Charitable Foundation, kuri kopā muzeja būvniecībai ziedojuši 30 miljonu eiro. Fonda dibinātāji tic, ka šis solis dos veicinošu impulsu aktuālajiem mākslas procesiem Latvijā, sekmēs integrētas kultūras telpas veidošanos, kā arī padarīs Rīgu par atpazīstamu un īpašu tūrisma galamērķi.
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda vārdā vēlos pateikties visiem konkursa dalībniekiem, īpaši uzsverot viņu izrādīto pretimnākšanu iecerei padarīt iesniegtos metus pieejamus plašākai sabiedrībai.
Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs
***
Tur, New Hanza City topošo kvartālu vidū, kādudien jābūt parkam. Pa vidu starp XIX gadsimta preču stacijas ēkām Hanzas ielā uz to kādreiz vedīs Mihaila Tāla iela. Šis parks būs trīsstūra formā un ar platību, kas ir gandrīz puse no Vērmanes dārza. Gar parka dienvidu malu gandrīz 200 metru garumā stiepsies cita jauna šķērsiela un cieši gar to – jaunā muzeja ēka. Konkursā uzaicinātajiem arhitektiem bija jāiekļaujas ap 150 metru garā un 25–30 metru platā apbūves laukumā, nepārsniedzot 20 metru augstuma atzīmi. Maksimāli izmantojot atļautos gabarītus, ēka var būt iztiepts penālis divos, varbūt vietumis trīs stāvos ar telpām 7000 kvadrātmetru platībā. Tas nav daudz, nav arī maz. Pēc proporcijām tam tuvs analogs ir izstāžu zāle Arsenāls.
Ekspozīciju zāles veidos vairāk nekā pusi ēkas platības jeb 3000 kvadrātmetru. Vienai jābūt vismaz 1000 kvadrātmetru lielai. Publikai būs pieejama arī multifunkcionāla auditorija, restorāns vai kafejnīca, veikals, bērnu istaba un citas papildērtības. Ap 10 procentu platības aizņems dienesta telpas un vēl tikpat daudz – tehniskās. Domājot par apmeklētāju plūsmu, arhitektiem bija jāpiedāvā telpu dalīšanas scenāriji, ja vienlaikus notiek vairākas dažāda mēroga izstādes, maksas un bezmaksas pasākumi, slēgti sarīkojumi ar ielūgumiem un vienkārši brīva laika pavadīšana patīkamā publiskajā vidē. Visi konkursanti plašo ziemeļu puses parku risina kā neatņemamu muzeja kompleksa sastāvdaļu, uzlūkojot to kā publisko iekštelpu paplašinājumu ar iespēju to brīvi lietot kā ekspozīcijas turpinājumu ārtelpā. Uz Arsenāla izstāžu zāles trepītēm saliktās granīta galvas tam nebūs laba analoģija. Parks gan nebūs tik liels, lai līdzinātos plašajam un rurālajam Kopenhāgenas Luiziānas mākslas muzeja skulptūru dārzam, bet arī ne tik mazs kā skvērs Parīzes Pompidū centra priekšā.
Katrs jauns projekts rada entuziasmu, bet ir dzirdēta arī skepse, un ir nācies sastapties ar grūtībām to visu iztēloties pagaidām tik tukšā un šķietami anonīmā vietā. Tādas šaubas mēdz uznākt arī man, un tad es atkal meklēju pēc piemēriem. Ir vērts atcerēties, ka šāda situācija Rīgā jau ir bijusi. Pirms 160 gadiem, kad ap blīvo Iekšrīgu sāka nojaukt nocietinājuma vaļņus, tagadējais Bulvāru loks abpus pilsētas kanālam bija klaja un putekļaina esplanāde. Kādam šis pilsētbūvniecības šedevrs tur bija jāiztēlojas. Jāiztēlojas, piemēram, kā Rīgas Vācu teātra (tagad operas nama) arhitekts Ludvigs Bonštets stāv tukšā Pankūku bastiona vietā un skatās uz tik pierasto Vecrīgu Teātra ielas apkārtnē, kas toreiz šķita tikpat neievērojama iekšpilsētas perifērija, cik neievērojama perifērija izskatās Hanzas iela ārpus vēsturiskā centra. Aptuveni līdz tādam, kādu to pazīstam tagad, vēsturiskais centrs izauga nākamajos 50 gados, Bulvāru loka apbūve ar operu centrā kļuva par organisku vecpilsētas turpinājumu, saauga ar to un savilka vienā veselumā dažādās Ārrīgas forštates, un teorētiski tāds pats potenciāls piemīt arī New Hanza City teritorijai.
Visi dalībnieki tika izvēlēti savu prasmju un pieredzes dēļ (tā aprakstīta KDi 11. februāra numurā), tomēr nevienam no viņiem vēl nav sadarbības pieredzes ar konkrēto pasūtītāju un projekta realizēšanas pieredzes Latvijā. Tāpēc katrā priekšlikumā autori ir iekodējuši ne vien konkrētās ēkas arhitektonisko vīziju un savas īpašās telpas izjūtas demonstrējumu, bet arī visu pārējo veiksmīgai sadarbībai un projekta realizēšanai nepieciešamo attieksmju komplektu. Lūk, ko šajās septiņās arhitektūras skicēs pirmām kārtām lūkos uztaustīt topošā muzeja cēlēji un īpašnieki. Savukārt mūs interesē tieši nākotnes muzeja tēls un arhitektūras valoda, kādā tas pasniegts, jo būvniecības vēsture, lai cik caurspīdīga vai aizplīvurota, eleganti izdejota vai asiņaini izkarota tā būtu, vienmēr tiek aizmirsta. Mūsu rīcībā paliek tikai konkrēta fiziskā telpa un mūsu attiecības ar to.
Lahdelma & Mahlamäki Architects (Somija) un MADE arhitekti
Ekstravagantām būvēm tauta mēdz dot iesaukas, bet tikpat bieži tām metaforiskus nosaukumus piešķir arhitekti un namu īpašnieki jau iepriekš – publicitātes vai kādas noteiktas idejas manifestēšanas nolūkā. Kaķu māja Vecrīgā un Cukurtrauks blakus Skābbarības tornim ir tautā dzīvas iesaukas, bet Lielais dzintars Liepājā – mērķtiecīgi konstruēts tēls. Muzeja konkursā somu arhitekti ir faktiski vienīgie, kas projektam devuši konkrētu vārdu. Tas ir Gemma jeb Džemma (visbiežāk lietots kā sievietes vārds, bet etimoloģiski no itāļu valodas tā nozīme ir "dārgakmens"). Fiziski iedzīvināt dārgakmens zaigu arhitekti piedāvā ar neparastu, inovatīvu kompozītmateriālu – puscaurspīdīgiem kokšķiedras un otrreiz pārstrādātas plastmasas šindeļiem jeb lubiņām, kas pilnībā nosegtu visas nama fasādes. Un arī lubiņu lietojums piespēlē projekta tēlam, jo tā minimālistiskais apjoms ir atvasināts no tradicionālās latvju rijas ar nošļauptiem jumta galiem.
Attieksmē pret konkursa uzdevumu visos darbos, starp citu, var pamanīt interesantu dilemmu, kas būtu pelnījusi atsevišķu iedziļināšanos: vai mūsdienu mākslas muzejam jābūt arhitektūras ikonai ar unikālu identitāti vai arī vienkāršam, funkcionālam konteineram, kas varētu automātiski transformēties līdzi laikam, arvien mainīgām un jaunām prasībām. Vai muzeja ilgmūžību drīzāk nodrošina tas, ka tā mītne ir patstāvīgs un izcils artefakts, vai tas, ka būtiska ir pati muzeja ideja, bet ēka un vieta ir tikai elastīga, ērti maināma pagaidu čaula. Somu arhitekti ir nostājušies pirmās tēzes frontē, un konstruē īpašu konkrētai vietai un laikam atbilstošu identitāti. Piemēram, inovatīvās lubiņas šādā kontekstā, kā apgalvo arhitekti, vēl nav lietotas nekur pasaulē.
Tehnoloģiski un funkcionāli ļoti racionālo riju, kuras konstruktīvo karkasu veidotu standartizēti, iepriekš izgatavojami koka rāmji (vai arī metāla, ja Latvijas likumdošanā joprojām būs aizliegts lietot koka konstrukcijas šāda mēroga sabiedriskajām ēkām), vidū sadala neregulāras formas ātrijs visā ēkas divdesmit metru augstumā. Tas ir princips, kas dažādās variācijās atkārtojas gandrīz visos darbos, – publiska, reprezentabla lieltelpa, kas atvērta gan pret ielu, gan parku un ir arī visas iekštelpu hierarhijas centrālais elements. Somi to mūsu kopīgajam Ziemeļeiropas reģionam raksturīgajā un iemīļotajā veidā piedāvā viscaur apšūt ar koka apdari. Abus ar ātriju atdalītos ēkas galus caur lieltelpu dažādos līmeņos savienotu tiltiņi. Ekspresīvu telpisko pieredzi piedāvā arī divos stāvos organizētās transformējamās galerijas ar izkliedētu virsgaismu. Taču vietumis trijos stāvos kārtotās palīgtelpas risinātas strikti racionāli, ar labi ieeļļotas mašīnas funkcionalitāti.
Parks sadalīts trīs atšķirīgās zonās. Gar fasādi iecerēts šaurs taisnstūra baseins visā ēkas garumā, ārtelpas liekākā daļa risināta kā skraja pļava ar pāris mākslīgiem pauguriem brīvai lielmēroga instalāciju izvietošanai, turpretī parka tālais ziemeļu stūris varētu kļūt par blīvu birzi ar nelielu saulespuķu dārzu vidū.
Šis ir viens no diviem projektiem, kurā izteikts interesants priekšlikums par visu, iespējams, vēl ilgi neapbūvēto muzeja apkārtni. Tukšos New Hanza City kvartālus visapkārt piedāvāts apstādīt ar Latvijas bērziem. Būvniecībai atsākoties, tos jau kā brangus stādus varēs pārvietot uz citurieni vai pat kā pieaugušus kokus pārvērst vērtīgā materiālā citiem projektiem.
Henning Larsen Architects (Dānija) un MARK arhitekti
Skandināvu modernisma veterāni, leģendārā dāņu arhitekta Henninga Larsena tradīcijas turpinātāji pasaules mērogā, Rīgai radījuši vislakoniskāko no septiņiem piedāvājumiem. Uz diviem masīviem vienstāva pīlāriem novietots horizontāls penālis, kas ar vienkāršu ģeometrisku paņēmienu nedaudz savērpts pa diagonāli. Reizē klasiski un modernistiski tīrā forma uzjundī kaut ko Rīgā jau sāpīgi piedzīvotu – izplatīto nejūtīgumu pret šādas arhitektūras pašpietiekamo, neaptraipāmo eleganci, piemēram, Okupācijas muzeja ēkas gadījumā. Dāņu piedāvājumā ir daudz analoģiju ar šobrīd apdraudēto Vecrīgas meistardarbu, jo šī arhitektūras valoda ir tik kanoniska kā klasisks pantmērs vai grieķu orderis, kura uzbūves principus zināt nekad nav kauns.
Lūk, lēzenais stereobats, plints, daudzpakāpju cokols, ja vēlaties, pa kuru paceļamies uz galveno pirmā stāva līmeni un kurā ieslēptas tehniskās telpas. Aklajos pīlāros izvietotas mazās galerijas un visas ar viesmīlību saistītās funkcijas. Lieltelpa starp pīlāriem ir ieejas ātrijs, ar plašu stiklojumu atvērts gan pret ielu, gan parku, bet augstajā antablementā, saprotams, atrodas galvenā ekspozīciju zāle. Izvairoties no iespējamās vienmuļības, telpu plānojums ir simetrisks pa to pašu diagonāli, ap kuru vērpjas otrā stāva apjoms. Īsti modernistiskā garā pirmā stāva pīlāri apšūti ar ķieģeli, bet augstais antablements – ar perforētām alumīnija plāksnēm.
Kopumā projektā drīzāk nojaušams skandināvisks demokrātiskums, drīzāk kopā būšanas prieks nekā svinīga gatavošanās mākslas baudījumam vai pedagoģiski viltīgi iestudēta mākslas iemānīšana neticīgajiem. Viss elegantais stereobats, tā plašā kāpņu, trepju, pakāpienu, pandusu un piesēžamo maliņu sistēma, kas ved augšup un iekšup centrālajā ātrijā un muzejā, iecerēta kā savdabīga ikdienas agora, patīkamas laika pavadīšanas vieta bez nepārprotama spiediena vai nu patērēt muzeja pakalpojumus, vai iet un pavadīt laiku lietderīgi kur citur. Šādu pilsētas dzīves modeli pazīst visās Rietumeiropas metropolēs. Arī Rīgā, šķiet, netrūkst maliņu un pakāpienu, uz kuriem pieklājīgi palaiskoties, un ir, kas to uzdrīkstas darīt, tomēr kopumā šāda prakse te vēl tiek uzlūkota ar lielām aizdomām. Dāņi kārtējo reizi piedāvā to pārvarēt. Galvenā izstāžu zāle otrajā stāvā ar pirmā stāva ātriju savienota caur plašu atvērumu, taču tas un lieltelpas stūros diezgan mehāniski iesēdinātie dienesta telpu un bērnistabas bloki gaidīto plašumu sadrumstalo. Taču, iespējams, arī tas darīts, apzināti izvairoties no hierarhiska telpu kārtojuma. Nekam te nav dota iespēja justies svarīgākam par ko citu. Publikas plūsma starp abu stāvu galerijām organizēta kā Mēbiusa lente, kurai nav nedz centra, nedz sākuma un gala.
Par vairāklīmeņu sistēmu var uzskatīt arī parka projektu. Tam ir zemais, dabiskais, neregulārais līmenis – dīķīši, pauguriņi, mauriņš un izkaisīti stādījumi, līkumoti un grantēti kājceliņi. Virs tā pavisam nedaudz piepacelts regulārais, intelektuālais līmenis – ar ēkas arhitektūru saistītas taisnas ietves, laipas, terases un mākslas objekti.
Neutelings Riedijk Architects (Nīderlande) un arhitekte Brigita Bula
Nīderlandiešu arhitektu radošo biogrāfiju man nācies pētīt visdetalizētāk, tāpēc nav grūti sev pamatot, kāpēc viņu priekšlikums šķiet viskonsekventākais. Nē, nevis visatbilstošākais dotajam uzdevumam – to es šeit neizšķiršu –, bet visatpazīstamākais salīdzinājumā ar arhitektu iepriekšējo daiļradi. Viņi zina, ko dara, un dara to ar drošu roku. Rokrakstu var atpazīt savdabīgajā būvmasu un apjoma proporciju izjūtā, monumentālajā iekštelpu hierarhijā un īpaši raksturīgajā, asprātīgajā spēlē ar ēkas ādu – fasādes grafiku.
Kāds no konkurentiem šajā sacensībā diezgan nekautrīgi bija norādījis, ka vispār jau dotā gruntsgabala konfigurācija ar malu proporciju 1:6 tik specifiskai funkcijai kā mākslas muzejs ir diezgan problemātiska. Toties Vilems Jans Nētelingss te jūtas acīmredzami ērti. Nemirstīgā modernisma paņēmienus viņš nelieto tik tieši un hrestomātiski kā dāņi, tomēr arī viņa amats audzis šīs attieksmes iespaidā. Lineāro otrā stāva penāli līdzīgi kā dāņu piedāvājumā balsta divi dalīti pirmā stāva bloki ar caurskatāmu ātriju pa vidu, tomēr šeit kopējā kompozīcija līdzsvarota ar pamanāmu paaugstinājumu ēkas austrumu galā. Kaila, monohroma apjomu kārtojuma gadījumā nekas šeit nešķistu īpašs, kāds dizaina skolas students par kompozīciju saņemtu mērenu atzinību, bet ne vairāk. Nētelingsam toties ir nags uz funkcionālisma arhitektūras ietērpšanu izteiksmīgā apdarē. Šajā gadījumā – balta, veidņota betona elementos, vara vai bronzas loksnēs zem tiem un pulēta melna akmens vai flīžu klājumā. Visu šo materiālu izvēli un apstrādes paņēmienus iedvesmojis kāds no vietai raksturīgajiem motīviem (vai arī motīviem, kam būtu jākļūst par vietu raksturojošiem), bet šo it kā labi zināmo materiālu kombinācijas rezultāts nepārspīlējot salīdzināms ar Vivjenas Vestvudas tērpu ekstravaganci un šoka efektu. Un nekas ekstraordinārs it kā taču nav darīts: tie paši kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem zināmie apjomu kompozīcijas principi un diezgan plaši izplatītu materiālu lietojums, vai ne?
Taču vislielāko pārsteigumu šajā projektā varētu radīt tieši iekštelpa. Kur vien iespējams, visas ekspozīciju telpas veidotas pilnā ēkas augstumā, prasību pēc dalītu izstāžu iespējas nodrošinot ar balkoniem otrā un trešā stāva līmenī. Ņemot vērā cilvēka fiziskās uztveres īpatnības, kas vienu un to pašu telpas tilpumu iekšpusē liek just vismaz par 20 procentiem lielāku nekā no ārpuses, efekts varētu būt reibinošs. To pastiprina arī dramatiskās vaļējās kāpnes telpu galos, teatrālie, kopš Lekorbizjē laikiem populārie rampu maršruti un kāpnes – tribīnes.
Nīderlandieši, tāpat kā somi, piedāvā visu vēl neapbūvēto apkārtni pārvērst par bērzu plantāciju, iesakot to darīt jau tagad, kamēr vēl pat nav sākusies muzeja būvniecība, un ieskicējot teritorijas ainavisko situāciju vismaz līdz 2036. gadam. Šajā ilglaicīgajā scenārijā dažādām gaidāmā muzeja popularizēšanas aktivitātēm jau tagad jāsāk izmantot nostalģisko vecās preču stacijas spīķeri, kas vēlāk būtu integrējams muzeja parkā. Pašam parkam gan viņi piedāvā pēc iespējas rudenīgi krāsainākus stādījumus pa gruntsgabala perimetru, viduci atstājot klaju. Ainaviskuma labad un rūpējoties par koku pretenzijām pret augstu gruntsūdeni, parku piedāvāts veidot mēreni paugurainu.
Sauerbruch Hutton (Vācija) un arhitekts Ingurds Lazdiņš
Tieši tikpat skaidri, cik somu arhitekti deklarē muzeja kā arhitektūras ikonas nepieciešamību, viņu vācu kolēģi paziņo, ka ir pret ikonām arhitektūrā un ka muzejam pirmām kārtām jābūt praktiskam mākslas šķūnim jeb noliktavai. Jo īpaši – šobrīd grūti prognozējamās apkārtnes komercapbūves kontekstā. Ja apkārtnes arhitektūra būs salti pragmatiska un sterila, kultūras šķūnis šķitīs mājīgs un neparasts. Kurpretim, ja jaunie kvartāli būs laikmetīgi pretenciozi, tas šķitīs vienkāršs, naivs un sargājams. Tomēr interesanti – gan somu, gan vāciešu darbus var nosaukt pat par līdzīgiem. Viņu paņēmieni pilnībā sakrīt virtuozajā būvniecības tehnoloģiju lietojumā, ekonomijā, otrreizējās pārstrādes iespējās un pedantiskajā attieksmē pret telpu funkcionalitāti.
Tiešām šķietami triviālo šķūņa apjomu, kas paceļas tikai 12 metru augstumā, bet aizņem pilnīgi visu ēkai atvēlēto apbūves laukumu, veido identisku un iespaidīgu līmēta saplākšņa rāmju sistēma ar plašām pārkarēm. Šāds eksoskelets ļauj veidot no konstrukcijām brīvu iekštelpu visā ēkas 30 metru platumā. Austrumu galā apjoms nedaudz izliecas, taču arī tas ir nevis radošas iegribas dēļ, bet tāpēc, ka to pieprasa gruntsgabala konfigurācija (citos darbos šis liektais teritorijas stūris atstāts ārtelpai). Toties visas iekštelpas risinātas kā patstāvīgas kubikulas, atsevišķas lielākas vai mazākas kabatas (vai klases) divos stāvos abpus ēkas centrālajai garenasij. Tieši kubikulu dažādie izmēri atbrīvo interjeru no skolas gaiteņa sajūtas un tuvina to drīzāk mazpilsētas ieliņas raksturam. Konkursa noteikumos ieliktā prasība nodrošināt vienlaicīgu dažādu profilu pasākumu iespēju šādā gadījumā iespējama, daļēji slēdzot vai atverot atsevišķās telpas piekļuvei no centrālās "ielas". Visas tehniskās telpas ieslēptas samērā nelielā pagrabā. Līmēta koka sijas balsta arī otrā stāva betona grīdas plātni, bet starpsienu betona aizpildījums nodrošina nesošā karkasa stabilitāti.
Minimālistiskā, acīmredzamā, neizskaistinātā konstrukcija rada prefabricētas, saliekamas, ātri un ērti montējamas un, iespējams, arī tikpat viegli demontējamas būves iespaidu, un tā ir ļoti aktuāla tendence mūsdienu arhitektūrā, bet jo īpaši – kreisi liberālajās Eiropas demokrātijās un zināšanu centros. Pretēji konservatīvajai tradīciju mītiskošanai un norobežošanās politikai, kas ir tikpat vērā ņemama, tiek pētītas arī metodes ātrai reakcijai un pielāgošanās spējai pēkšņu pārmaiņu gadījumos.
Taču bez mērenas norobežošanās neiztiek arī progresīvie vācieši. Tā parādās jau iepriekšminētajā vēlmē būt antiikoniskiem kontrastā eventuālajai apkārtnes apbūvei un arī parka projektā. Tas viss ir pārvērsts par plašu, ēnainu bērzu birzi, tādu kā iekšup vērstu brīva plānojuma brīvdabas halli bez strikti noteiktiem celiņiem un dobēm. Ar šur tur izstādītiem vides objektiem. Birzs tādā veidā ir ne tik daudz apkārtnes biznesa vides rekreācijas zona, cik tiešs dialogs ar pašu muzeja šķūni. Bērzu stumbru un ēkas koka karkasa sinhronā vertikalitāte tur abus elkoņos.
Caruso St John Architects (Lielbritānija) un arhitektu birojs Jaunromāns un Ābele
Britu arhitektu piedāvājums pirmajā brīdī šķiet visatšķirīgākais, vispārsteidzošākais. Dažiem gan šis pārsteigums varētu būt pat mazliet nepatīkams, un, lūk, kāpēc. Pirmajā lasījumā projekta arhitektūras valoda šķiet ļoti postmoderna. Pasaules būvmākslā postmodernisms bija aktuāls līdz deviņdesmito gadu sākumam, un, tagad atskatoties, tā laika arhitektūra šajā filozofijā balstītos nejaušības, ironijas, reizē arī izdzīvotāju solidaritātes principus raksturo pat labāk nekā attiecīgā perioda literatūra un politika. Piesegusies ar reģionālisma lozungu, tā kritizēja globālā modernisma entuziasmu un sarkastiski kariķēja jebkuru urrā pozitīvismu, taču ir uzskats, ka postmodernisma doma ironizēdama tā arī nav piedāvājusi nevienu jaunu attīstības vektoru. Virspusējs vērotājs Karūzo un Sentdžona priekšlikumā redzēs atsauces uz viņu dižā tautieša Džeimsa Stērlinga darbiem (Stērlinga vārdā, starp citu, nosaukta patlaban prestižākā britu arhitektūras balva). Projekts, šķiet, pauž samierniecisku tēzi: "Būsim reāli un beigsim izlikties, ka vairs nedzīvojam postmodernismā."
Tas, iespējams, sasaucas ar stāvokli, kādā atrodas laikmetīgā māksla un kā tā risina attiecības ar pasauli, tāpēc postmodernā ironisko atsauču metode var būt leģitīma un īpatnējā kārtā pat godīga. Tā ir tā pati valoda, kurā Hardijs Lediņš ironizēja, zīmēdams savu slaveno Pārdaugavas panorāmu, kas tagad, trīsdesmit gadu vēlāk, kā mēs redzam, pilnā nopietnībā gandrīz tādā veidā ir arī realizēta.
Lai gan autori skaidro, ka objekta novietne viņiem šķitusi tabula rasa, viņu priekšlikums ir blīvs asprātīgu atsauču un parafrāžu kopums. Te ir atsauce uz ārpilsētas muižiņām, kas plašu parku vidū laika gaitā apaug ar jaunu funkciju diktētām piebūvēm (arī projektā iekodēta tāda iespēja, ļaujot muzeja kompleksu laika gaitā papildināt ar jaunām mākslas instalācijām un brīvstāvošiem paviljoniem). Droši vien nejauša, tomēr amizanta sanākusi augstā ieejas kuba vaiņagojuma alūzija ar mūsu Gaismas pils kronīti un zobiņiem. Briti paši gan atsaucas uz Rīgā pamanītajiem nacionālā romantisma namu masīvajiem stūru torņiem, bet arī tie taču radušies mitoloģijas iespaidā, kam piespēlē šis projekts.
Mēreni konservatīvs ir arī muzeja plānojums. Sadrumstalotais ēkas apjoms uzbur privātas izpriecu muižas tēlu, turpretim iekštelpu organizācija ir tāda, kādas savos īpašumos iekārtojuši vecās Eiropas turīgie privātkolekcionāri. Prātā nāk gan Serpentīna galerijas Londonas Haidparkā, gan Pegijas Gugenheimas tik intīmās kolekcijas Venēcijā. Pirmā stāva telpas ir klasiski cita aiz citas savirknētas mazās izstāžu zāles, tiesa, ar interesantiem dabiskā apgaismojuma scenārijiem. Tām kā autonomas piebūvītes pieslēdzas visas papildfunkcijas. Otrais stāvs ir tīra, plaša lielā galerija. Taču tās griestos eksponētas jumta koka kopnes – kā atsauce uz prestižajām galerijām, kas iekārtotas rekonstruētos bijušo fabriku loftos vai pat baznīcās.
Arī parks projektēts tikpat postmodernā garā. Uz nosacītas simetrijas ass, kāda varētu būt bijusi klasiskai villai pirms vēlākām pārbūvēm, atrodas manierīgi ovāls baseins, bet ap to – taisnās līnijās stādīti koki kā piemiņa no senāka regulāra dārza. Arī Haidparku nepieminēju nejauši – šeit radīta iespēja ikonisku paviljonu izvietošanai tāpat kā pasaulslavenajā Serpentīnā.
wHY (ASV), OUTOFBOX Architecture un ALPS
Amerikāņu arhitektu priekšlikums man šķiet reizē skumji utopisks un ļoti ielīksmojošs. Tajā daudz vairāk nekā citos redzu globalizācijas piedāvātās iespējas.
Globalizācija nav gluži vienvirziena kustība uz labākajā gadījumā unificētu pelēcību, kā bieži attēlo tās pretinieki. (Ar unificētu pelēcību pirmām kārtām saistās visslēgtākā, par savu īpašo ceļu vispārliecinātākā valsts pasaulē.) Globalizācija ir radījusi iespēju tādu kultūru mijiedarbībai, kuras citos apstākļos nekad viena par otru neko nezinātu. Jā, var gadīties, ka šī mijiedarbība ir sadursme, taču tieši sadursme liek daļiņām kustēties jaunos virzienos. Gan mums, gan viņiem.
Amerikāņu arhitektu priekšlikumā ir ar itin kā cita dzīvesstila pieredzi pakausī radīta telpas sajūta, šeit neierasta kaliforniska bezrūpība jeb easygoing, kā viņi paši saka. Vai vismaz ir liela vēlme ko tādu ieraudzīt. Nākotnes kvartāli visapkārt muzejam visdrīzāk veidosies korporatīvi sterili un lakoniski, tāda ir tendence. Tāpēc jo vairāk gribas muzeja projektā ieraudzīt nevis institucionālu svinīgumu un robotisku funkcionalitāti, bet ar cilvēka mērogu samērojamu detalizāciju. Tādu materialitāti, kas ir patīkama pēc taustes, nevis grafiski glīta no attāluma vai putna lidojuma. Tādu pastāvīga pārsteiguma avotu, kas darbojas fiziskā klātienē, nevis konceptuālos aprakstos. Amerikāņi, šķiet, tieši to piedāvā. Turklāt ne tik daudz ekstravaganto būves formu ziņā, cik telpas dramaturģijā.
Kopējo apjomu veido divi viens virs otra novietoti un nedaudz nobīdīti būvķermeņi, kas abi plānā atvasināti no tāda kā daudzfunkcionāla astoņkāja, kurā visi dažādie muzeja uzdevumi krustojas, pinas un klājas cits citam pāri. Līdz ar to veidojas komplicēta ēnainu kaktu, pārkaru, nejaušu pagriezienu un negaidītu atvērumu sistēma, kuru, pat neraugoties uz samērā nelielo muzeja programmu, vienā nācienā nemaz nevar aptvert. Tāpēc arhitekti piedāvā turēt ēku maksimāli atvērtu un, iespējams, pat nenormēt tās darbalaiku. Ēkas augsto pirmo līmeni veido scenogrāfiski viens pret otru savērsti bloki ar prefabricēta betona apdari, kuras grafika ir vēsturisko fasāžu interpretācija. Telpa starp tiem Kalifornijas apstākļos droši vien varētu palikt atvērta, bet mūsu sarežģītais klimats un uz norobežošanos vērstā komunikācijas kultūra liktu to slēgt. Taču ar visu to ir rasta iespēja gan intīmiem iekšpagalmiem, gan gaisa dārziem. Milzu kāpnes no ātrija uz lielo galeriju vienlaikus ir arī programmā prasītās auditorijas tribīnes un vēl viena brīvā laika pavadīšanas platforma. Otrā līmeņa būvķermeni, kurš veido grandiozu pārkari virs ieejas skvēra un kurā plešas galvenā ekspozīciju zāle, ieliecoties, izliecoties ierāmē pulēta nerūsējošā tērauda fasāde.
Parka plānojums ir tikpat ģeometrisks, cik pati ēka, paredzot arī divus lielus daudzstūra formas baseinus ar strūklaku netālu no galvenās ieejas bruģētā skvēra. Pārējā parka daļa sadalīta tādos kā dažādas formas bosketos ar koku stādījumiem.
Adjaye Associates (Lielbritānija) un AB3D
Tiešām svinīgu oficiālas kultūras institūcijas apmeklējuma pieredzi piedāvā britu arhitekti Deivida Adžaja vadībā. Muzeja galvenā ieeja atrodas pagraba līmenī, uz kuru ved majestātiska, pavisam lēzena 32 metrus plata un 50 metru gara rampa, tādējādi faktiski veidojot lielu reprezentablu vienlaidu priekšpagalmu. Dziļāk ir plašs ieejas vestibils, garderobes un multifunkcionālā auditorija. Šeit atģidusies, atģērbusies un aklimatizējusies, publika pa efektīgām vītņu kāpnēm aicināta doties augšup uz pirmo stāvu, bufetes zonu, no kuras var iziet ārā parkā pirms programmas turpinājuma. Bufetē var ienākt arī tieši no parka, kad ir vasara un nav jāatģērbjas. Vēl publika var uzreiz doties tālāk uz otro stāvu, kas viss sadalīts trīs lielās iespaidīgās galerijās. Ar līdzīgu apmeklētāju plūsmas organizācijas shēmu – caur ierašanās filtru pazemē un bufeti kuluāros – rīdzinieki un viņu viesi jau ir pazīstami Lielās ģildes koncertzālē un nesen paplašinātajā Dzintaru koncertzālē.
Lielākā daļa pirmā stāva atvēlēta muzeja darbinieku ērtībām: plašiem, pret parku atvērtiem birojiem, ērtām, ielas pusē izvietotām telpām piegādei, darbnīcām un noliktavai. No galerijām atvēlētā otrā stāva, pirms viss izstaigāts, īsti nav kur sprukt. Bet var taisīt īsus starpbrīžus lejas bufetē, izlavīties uz svaiga gaisa brīdi parkā vai arī uzkāpt vēl vienu vītņu loku augstāk uz nelielas jumta terases, ja tā laikapstākļu dēļ nebūs slēgta. Tur iespējams baudīt nama piekto fasādi, vairāk nekā četrus metrus augstās, izteiksmīgās galeriju virsgaismas piramīdas. Pārējā laikā šī piektā fasāde, tiešām elegantā nama arhitektūras raksturīgākā iezīme, rotās ainavu aiz apkārtējo nākotnes augstceltņu logiem.
Ne mazāk svinīgs plānots arī pusotru hektāru plašais publiskais parks. Tā centrālā dominante ir prāvs neregulāras formas dīķis, bet ap to – klasiskos angļu ainavu dārza principos balstīti stādījumi. Nelielā bruģētā laukumā blakus dīķim izvietojams neliels parka paviljons ar publiskajām labierīcībām; trīs citi nelieli kioskveida objekti tuvāk muzeja ēkai īstenībā ir inženiertehniska rakstura nepieciešamība. Priekšlikuma risinājumos nepārprotami iekodēta arī spēja visu šo reprezentablo kompleksu realizēt efektīvi un pēc visaugstākajiem standartiem.
***
Nobeigumā jāpiebilst, ka visi darbi ir augsti profesionāli un konkursa iznākums būtu daudz plikāks un pliekanāks, ja trūktu kāda no šo septiņu komandu pārstāvētajiem patiesi atšķirīgajiem skatījumiem uz to, kāds muzejs Rīgai un Latvijai nepieciešams. Ieguvums būs jebkurš no šiem risinājumiem, taču pāri visam – tik ļoti vajadzīgais Laikmetīgās mākslas muzejs pats.