Dienvidāzija... tāla un eksotiska vide, savādas paražas un citas cilvēku attiecības. Vēl pirms daždesmit gadiem vienīgais "apmēram" indietis, kura darbus lasījām latviski, bija bengālis Rabindranats Tagore. Pēdējos gados atkal iznāk šis tas no Indijas reģionā dzimušu vai dzīvojošu ļaužu sarakstītā — Arundhati Rojas Mazo lietu dievs, Monikas Alī Brikleina, Anitas Nairas Dāmu kupeja un citas, kino festivālos varam redzēt indiešu cilmes kanādiešu režisores Dīpas Mehtas triloģiju Zeme, Uguns un Ūdens, šad tad TV parāda kādu Bolivudas filmu... Tā pamazām mēs ieraugām dažus atsevišķus krāsainus stikliņus vai dārgakmeņus milzīgajā Dienvidāzijas kaleidoskopā. Bilde kopumā vēl neļaujas ieraudzīties, taču ik fragmentiņš ir bezgala interesants. Un nu šiem gabaliņiem pievienojies vēl viens — Rāni Manickas Rīsumāte. Kādā krāsā tas ir? Zilajā: novakares un skumju krāsā.
Noslēpumainā būtne
Kas tad ir Rīsumāte? Pati galvenā varone Lakšmi, kura, starp citu, vārdu saņēmusi par godu hindu labklājības dievībai? Indonēzijas rīsa dievība, kura arī atbild par pārticību un labklājību? Ģimene kā vienots organisms, kas pastāv neatkarīgi no tā, kas un kā notiek ārpus tās, ārpus pašu loka? Kultūrvide, kas pasargā, bet kuras nosacījumi ir strikti? Šaubos, vai uz šo jautājumu grāmatas sakarā iespējama viennozīmīga atbilde. Lai gan jautājumi rodas. Rīsumāte ir dzimtas stāsts, kuru stāsta dažādi stāstītāji, vienas ģimenes locekļi vairāku desmitu gadu gaitā. Un vienkāršais sākums par nabadzīgo Šrilankas meitenīti Lakšmi, kuras māte piekrīt viņu izdot pie bagāta vīra uz tālo Malaju, ne tuvu nedod ieskatu zināmā mērā maģiska reālisma piesātinātajā romānā. Brīžiem Rāni Manickas rakstības stils atsauc atmiņā kolumbiešu dižgara Gabriela Garsijas Markesa darbus, brīžiem rodas vēlme šo grāmatu salīdzināt ar Džona Steinbeka labāko romānu Austrumos no Ēdenes, tomēr Rāni Manicka neapšaubāmi ir viņa pati un iedvesmu smēlusies savas zemes kultūrā.
Stāstītājs novakarē
Ģimene — mierīgais, labestīgais un klusais vīrs, bērni, kas nav līdzīgi nevienam no vecākiem, mazā, urķīgā, agresīvas mīlestības un labklājības domu apsēstā Lakšmi nostājas acu priekšā kā dzīvi. Un, lai gan eiropietis var būt tikai vērotājs, šī vērošana ir bezgala interesanta. Kopā ar Lakšmi ģimeni tiek noiets ceļš cauri nabadzībai un trūkumam, nežēlīgajai japāņu okupācijai kara laikā, cauri sāpēm un ģimenes locekļu nāvei. Paralēli ģimenes stāstam tiek stāstīti arī citi. Lakoniski teikumi vij grodu, šausmu un vienlaikus miera piesātinātu, pavedienu stāstā par kaimiņa ķīnieša mazo piegulētāju, kuras bērnus viņai atņem tūlīt pēc dzemdībām. Stāsts par dēlu, kurš, pēc mātes domām, ir lemts īpašam liktenim — un tā arī notiek, tikai liktenis nesanāk tāds, kā iztēlojusies mīlošā Lakšmi; stāsts par neparasti skaisto meiteni un viņas neglīto mazo māsu; stāsts par meiteni, kas apprecas aiz mīlas pret vīrabrāli; stāsts par... pietiks. Lasot šos stāstus, nerodas sajūta, ka tu dzīvo līdzi, bet gan, ka vakara klusumā pie tevis nemanīts apsēdies kāds stāstītājs un rāmā balsī stāsta lietas, no kurām brīžiem sariešas acīs aizkustinājuma asaras, brīžiem dusmās gribas kliegt un brīžiem vairs nav iespējams saprast, kā stāstītājs un arī visi pārējie ir izdzīvojuši (ja ir, protams!) cauri tam visam. Skumjas, kas caurvij šos stāstus, nav vienkāršas ģimenes vai atsevišķa cilvēka skumjas. Tās atnāk no tālās Malajas, no tālā Otrā pasaules kara laikiem, no citas vides un paliek te karājamies gaisā. Un vienīgais skaidrojums tam, kāpēc tās spēj savaldzināt un uzrunāt cilvēkus no citas kultūras, vides un laika, ir to vispārcilvēciskie iemesli. Mēs, kas dzīvojam garāmgājēju kultūrā, mēs, kam mācīts neiejaukties citu dzīvēs, mēs, kas ar mātes pienu esam apguvuši teicienu "ne mana cūka, ne mana druva", lasot varam sajusties arīdzan mazliet labāk. Tādi neesam vienīgie. Un varbūt tas ir iemesls, kāpēc skumjais stāstītājs savu stāstu runā mums un kāpēc mūs šis stāsts uzrunā. Un paliek vien vieglas skumjas kā sen pagājušu svešu sāpju nospiedums spoguļa virsmā.
Tulkojumā nepazūd
Vai tas ir iemesls Rāni Manickas grāmatas vispasaules slavai un daudzajiem tulkojumiem? Viens no, iespējams. Rietumniekiem vienmēr ir patikuši blūzi. Un līdzsāpēt kādam tālumā ir daudz vieglāk, nekā iejaukties kaimiņu strīdā tepat uz vietas. Bet ne tikai. Eksotika? Arī. Bet visvairāk, iespējams, sieviešu lomu attēlojums — un atliek tikai mīļi pavīpsnāt par brašajiem vīriešiem, kuri uzskata, ka tradīciju ievērošana nodrošina viņiem galveno lomu Austrumu sabiedrībā. Nav jākļūst par bandītu karalieni un izraidīto, kā tas notika ar Pūlanu Devi Indijā. Pietiek būt kaklam, kas groza ģimenes galvu. Jāatceras vienīgi tas, ka, apgriežoties par 180 grādiem, kakls var aizžņaugt elpu sev pašam...
Latviešu valodā turklāt grāmatas garšu pastiprina lieliskais tulkojums un valodas plūdums, par kuru jāpateicas Tamārai Lisekai. Turklāt laikā, kad vidusmēra latvietis cenšas ikdienā nelietot vairāk par pusotru tūkstoti vārdu, šī ir arīdzan iespēja papildināt vai atjaunot savu dzimtās valodas vārdu krājumu.